Pirmo reizi vairakos gados rakstu. Rakstu sev. Lai sev palidzetu shodien un nakotne.
Lieta, kas lika man atgriesties sheit ir atgadinajums:
Labs darbs, vai pareizais darbs naks ka parvakshanas maajaa. Tas aiznjema 6men - pusotru gadu. Bet galvenais ir zinat, ka tas aiznjems laiku, un ari ka tas notiks. Es to tagad zinu par dzivesvietas mekleshanu un varu palidzet draugiem, kuri jutas liidzigi man pirms paaris gadiem. Es varu teikt neuztraucies, vienkarshi mekle un vienu dienu tu apskatisi maju un pamazam sakrasi naudu un parakstisi ligumu. Un tikai pirmaja nakti tu padomasi vai tas tiesham notiek. Un protams, bus vairaki gadijumi, kad tu apskatisi idealu maju un nakamaja diena kads cits to panjems. Vai ari kadu menesi nemeklesi un palaidisi garam idealu vietu. Tas viss ir dalja processa. Viss notiks. Es esmu (shobrid) parliecinata, ka pec kaada laika vareeshu taa runaat arii par darbu.
Turi iikshkjus, Katriin :)

Dīvaini garastāvokļi ir dīvaini. Šodien sēdeju uz palodzes un zīmēju. Un lasīju komikus. Un domāju par dzīvi. Biju pārlasījusi vecos ierakstus... Prieks, ka neesmu vairs tajos laikos, kad viss bija feik smiles. Tagad ir jauna dīvaina sajūta, bet būs labi. Pēdējā laikā gribas vnk pazust, pārak daudz sarunu, cilvēku etc. Un īsti par draugiem viņus neuzskatu, tā dīvaini. Pietrūkst ļoti daudzu cilvēku. Tas laikam ir labi. no 11tā līdz 30tajam decembrim būšu Latvijā un nākošpiekdien braucu uz Oksfordu for a weekend - yay. Ļoti patīk mans kurss, gribas gan vairāk darīt, lai vairak laika būtu, baidos, ka nepaspēšu pabeigt printmaking projektu līdz deadlainam. Bet nu redzēs, vismaz man ir research skečbukā un ļaunais lektors ir jauks pret mani.
Es laikam iešu pastaigā ar mūziku... nezinu gan kur iet, man šeit ne ļoti patīk staigāties. Izlemšu pēc mirklīša... Man vēl 4 stundas... Henrijs pabeidz darbu 9ņos :)

Rudens. Jau atkal rudens... Man šodien tāds dīvains, rudenīgs garastāvoklis. Nezinu kā to izteikt.
No sākuma, kad sajutu, ka gribas ieklabot, sāku domāt angliski.. bet kamēr atradu mūziku (hosiela!!!!) un atvēru cibu, sapratu, ka angļu valoda nederēs.
Nezinu, ko darīt ar savu rudenīgo garastāvokli. Nav gana krāsainu lapu un silta apģērba, lai ietu pastaigās... Varētu gan.
Viņš jau drīz atnāks no darba... Varbūt es varētu iet viņam pretī. Es nezinu.
Man ir bail no universitātes. Man pat dīvaini nepatīkami sapņi rādījās. Vismaz viens noteikti bijis. Man ir bail mosties vienai pašai. Bail, ka no sākuma būs nedēļas, tad mēneši un tad es vienkārši viņu vairs nekad neredzēšu, nepamodīšos viņa rokās. Un es jau atkal raudu. Labi, ka viņš nav šeit, raudāt nav godīgi. Bet es nevaru nebaidīties. Ar katru dienu ir grūtāk un ar katru dienu ir tuvāk...
Sasodīti gribas plējeri un ielādēt tajā mūziku un pastaigāties..

Sen nav rakstīts. Šobrīd jāgatavojas matemātikas (un pārējiem) eksāmenam. Tādos brīžos vienmēr ir ko rakstīt, teikt, zīmēt, vai vēl sazinko darīt. Sliņķe es.
Mani vecāki atkal par mani aizmirsuši, lol.. Jau nedēļu neatbild uz e-pastu. Bik nepatīk, jo vajag asap dabūt naudu par kuru nopirkt biļetes uz Latviju, kamēr vēl puslīdz lēti ir. Būs savādi braukt mājās ar kādu. Sazin kā vecāki reaģēs :P
Gribu, lai ātrāk mājās.. vai vienkārši nākamā nedēļa. Pēdējie eksāmeni EVER! Vismaz es tā ceru - Graphic design vajadzētu būt balstītam uz kursadarbiem. Mmmm, māksla(ish).
Hā, dzīve tik laba, ka pat dīvaini... Tas tiešām ir normāli tik daudz smaidīt? Grūti negaidīt kaut kādu negatīvu eventu piepeši no nekurienes!

Braucu uz Latviju. Hmm... Baigi girbas mājaš, lai arī jūtu, ka atkal strīdēšos ar māti. Kā tagad mājās ir? Kāds laiks, kādi notikumi? Lapas vel ir, ko paspārdīt? (interactive blog, ja)
Gribu uz frizētavu, Goiju, Siguldu varbūt un vēl sazinkur... Rīt tiekos ar Natu un mēģināšu mātei izdīgt matu pārtaisīšanu. Hmm.. lai cik tizli tas nebūtu, gribu šopingot - vnk, lai māte pērk, nevis es XD Un izbeudīt vecmāmiņas rūpes un veselu nedēļu nerūpēties pati par sevi... mmmm :)

Who am I?

Nopirku sarkanas kurpes. Pastaigājoties pa pilsētu nolēmu ieiet Zarā, jo it kā vajag vējjaku un kāds krekls ar' noderētu - viss izvalkājies. Neko īsti tādu neatradu, gāju garām kurpju veikalam - iegāju. Atlaides. Bet tik un tā dārgi, blablabla. Sarkanas kurpes. Bija 60 tagad 20, ir gan 37 gan 36 izmēri. Piemēriju abus, 37 bik opa lielu, lai arī kāja jutās ļoti ērti - tā dīvaini aizmugurē izskatījās, man nepatika. Paņēmu 36to. Tagad nožēloju bik - kājiņas sāp... Bet nu kopumā man vienalga, galvenais, ka man ir sarkanas augstpapēžu kurpes!!!
Biju uz interviju - tur gan menedžeris, gan pārdevējas pozitīvi izteicās par kurpēm, pati intervija pagāja tādā pašā garā :)
Man peteica, ka esmu very sweet, teica, ka rīt piezvanīšot. Jutos intervijā kā tāda tipiska blondīne no filmām, bet tas laikam labi, hehhehe.. Tikai laikam vel kaut kādas kurpes būs jānopērk - ķipa darba apģērbs (nu, ja pieņems), jo tur it kā nav nekāda noteikta apģērba, galvenais kjūtīgi izskatīties.
Ā, galīgi aizmirsu - intervija visādu kreatīvo lietiņu veikalā. Tur visādi spoguļi, ķemmes, jostas, somas, karotes, bižutērija, pulksteni, lietussagri, vēlrandomsazinkas visādos oriģinālos izpildījumos un krāsainos toņos. Kad biju pateikusi draugiem šeit, ka man tur būs intervija visi pateica, ka tā ir totāli man vieta. Būs tikai laikam ķiķināt labak jāiemācās XD
Vakar biju Epsomā uz Uni open day.. viņiem tur visur Maki... un foto studija, kuru visi var izmantot.. un vispār kurss un viss... ā, ļoti gribu tur mācīties. Jātaisa portfolio. Bēē
Rīt kārtējā darba intervija, tad vēl būs jātusē (nabaga es) un sestdien vēl kaut kas būs jādara un svētdien es būšu mājās! Gribu visus beidzot satikt :) Vienīgais - māte grib, lai atkal mēginu likt autoskolas ieskaiti... es taču neko neatceros. Jūtu, ka par to strīdēsimies.

Eu, kur ir jaunības priekšrokas? Es neesmu vairs bērns (nu arī legāli), bet ne jau gluži pieaugušais - darbu man neviens nedod. Teorētiski jābūt fun time brīvībai. Jaunība un neatkarība ir totally overrated. I want some nice time :(

Kārtējā diena. Vēē, pamosties ir nelāgi.
Parunāju ar māti. Naudas jautājumi netika pieminēti, so nestrīdējāmies. Drīz gan būs naudu japiemin - man jāmaksā par reteikiem un datoru un mēdijas grāmatām, kuras nav obligātas, bet totāli noderēs. Viņa pat pajautāja kā ar veselību - whoa. Gribu mājās vispār. Tur nebūs labāk, drīzāk sliktāk, bet ir vecmāmiņas - var atkal būt mazai meitenītei, pabarotai un dažreiz pat samīļotai.
Par paiku - šodien uzcepu pankūkainu omleti. Tā arī nesapratu, kā garšoja.

Pamodos pirms apmēram stundas. Nav ne mazākās idejas, ko īsti izdarīju pēdejo 60+ minūšu laikā - es tač tik ēpastu, feisbuku un cibu pārbaudīju...
Gulēt aizgāju vēlu un ar galvassāpēm, bet gulējusi esmu, nav godīgi, ka galvassāpes nepārgāja.
Pašlaik esmu ļoti neapmierināta ar sevi. Esmu iekavējusi computingu cik vien ļoti ir iespējams to iekavēt. Uz cetrudeinu būs jāizpilda kasdi četri mājasdarbi, uz otrdienu kursadarba pirmā daļa jāuzraksta (un esmu aizmirsusi saglabāt to, ko esmu uzrakstījusi flešā. tātad sanāk, ka varu rakstīt tikai pirmdien koledžā). Matemātikā ar' ir iekavēts majasdarbs, ko man arī jāiesniedz otrdien un man ir kaut kāda nepatīkama sajūta, ka arī statistikā uz pirmdienu mums kaut kas bija. Un es statistiku pat nesaprotu. Ļoti ceru, ka vismaz mēdijā nekā nav. Es parasti atceros kas ir uzdots, vienkārši to nedaru, bet pēdējā laikā mans prāts malifunkcionē(vai arī kā tas rakstās)
Šodien ir pedējā diena manā trepju+dzīvojamās istabas tīrīšanas nedēļā. Kas nozīmē, ka man beidzot ir janotīra galds no pelniem, jāizmazgā sanestās krūzītes/glāzītes viesistabā un beidzot beidzot jāiepazīstās ar mūsu putukļusūcēju Henriju. Viegli, bet vēēē, negribas neko darīt.
Nozagšu Lindai kādu olu, uzcepšu maizi... Man pašai tikai viena palika. Būtu tā kā jāaiziet uz veikalu, bet es tad noteikti vēl kaut ko nopirkšu un man galīgi nav naudas. Kāpēc gan mani neviens negrib pieņemt darbos :(
Vakar es beidzot pasmaidīju. Mani ielūdza dzert tēju, manā nedeļas vizītē Latvijā. Un nākošgad viņš jau arī Anglijā taisās dzīvot un ir jau feisbuki un visas pārējās netu fīčas. So es pasmaidīju - ir vismaz kaut kas jauks, ko domāt.
Vēlāk gan sāku uztraukties. Like, nav pagājis ilgs laiks, so ir normāli ka neesmu tikusi tam visam pāri, bet kaut kādā ziņā es negribu pat aizmirst savu britu midžetu. Lai gan nav viņš mans vairs. Mūsu raksturi ir tik ļoti pretēji, es tik ļoti gribētu, lai pret mani attiecas savādāk, bet tik un tā... man kaut kādā ziņā ir bail domāt par citu, par moving on par to, ka viss tiešām tiešām ir beidzies un ar galiem. Un vēl man bail, ka pat ja nolemšu tikt pāri - netikšu un varbūt kādu sāpināšu. Un man viņa vēl joprojam pietrūkst... Vēē.
Viss, man liekas, te bija pārāk daudz ranta. Es pat vecākiem e-mailu uzrakstīt nevaru - nav nekā jauka, ko teikt.. Jāiet laikam taisīt brokastis 3jos dienā or smth - ēst gribas

Oranžas lapas.
Rudens.
Rusi, rudi, rudi.
Šie laiki būs rudi.

Sarkani.
Jau atkal rudens...
Sarkans, kā liecinieks manai vasaras
mīlestībai.
Sarkans tev aiz muguras, mugurā.
Bet nu ir oranžais laiks.

Es tagad parūpēšos, lai ir labi
Man.
Jo ir rudens, un rudens ir mans laiks.
Parūpēšos par godu manai sārtajai vasarai,
Par godu tev.
Parūpēšos, lai man ir labi,
Lai ir oranži.

Ak, rudens pārdomas
Oranžas lapas aiz loga
Tu pretī. Bet tas laikam vairs nav svarīgi...
Oranžas lapas aiz loga.

Nagu laka tomēr nebija izžuvusi. Ah well, vēlāk pārlakošu. Tagad jabrauc uz pilsētu.
Jūtos vainīga - es laikam atkal tērēšu naudu. Bet man tik ļoti gribas kaut ko pozitīvu, likās, ka varbūt jaunas, dīvainas, lētas kurpes varētu radīt kaut kādu jaunu noskaņojumu manam outfitam un man pašai.
Tad gan atkal nāk tas, ka esmu jau mainījusies iekšā, kāda jēga no apģērbu/kurpju gabaliem?
Un vēl - esmu izdomājusi, ko viņam teikt. Pat ne izdomājusi, vārdi vienkārši parādījās. Pierakstīju - tā jau jēgu neaizmirsīšu, bet tos atbilstošos angļu vārdus varu gan, un tad es varētu to visu biku sačakrēt. Man liekas, ka it's the right and only thing I can do. Vai nu nostrādās - škiet, ka tas ir vienīgais veids, kas varētu darboties - vai arī nē. Bet tad jau nebūs tā, ka es nemēģināju. Un arī labi, ka nemēģinaju ātrāk, kad vel nebija īsto vārdu. Ceru, ka rīt būs iespēja ar viņu parunāt.

Vīī, man mati kļūst zaļi!! Ja tas izskatīsies totāli galīgi garām, tad vainīga būs Linda.
Vī, vī, vīī
:3

Jaukas telefonsarunas ir... tik jaukas.
Tas viss ir tā vērts. Tik jauki ap sirdi.

Salīdzināju dzīvi ar ceļu. Tas ir, galvā viss pats salīdzinājās. Kārtējais negadījums un ceļš sazarojas - pa labi noželu un skumju ceļš, pa kreisi vienkārši ejam tālāk. Esmu aizšāvusies pa kreisi, bet ne ar atļauto ātrumu. Tāda sajūta, it kā es dzītu lielā ātrumā prom no kaut kā, nezinot, vai varēšu apstāties, vai nepārtrauktā līnija kādreiz beigsies, gadījumam, ja tomēr man vajadzēs atgriesties, nezinot kuru īsti ceļu esmu izvēlejusies un nojaušot, ka par to ātruma pārkāpumu problēmas būs.
Man vajag kripatiņu sirdsmira. Es gribu emocionāli atpūsties, jo holidejs Latvijā istenībā pamatigii pamocija manus nervus.
Man šeit ir pazudušas daļa mantu. Es paredzu, ka ģimene domāja, ka tas tur lielais, baltais maiss ir domāts ārā mešanai. Pagaidām esmu atcerējusies, ka tur bija manas kurpes (sarkanas laiviņas un vienīgie augstpapēži, abi pāri īstenībā dārgi, mēs pirkām ar baigo atlaidi Nīderlandē pagaišgad), matu taisnotājs, adapteri (man drīz laptops izlādēsies btw - ja nu kāds brināk kāpēc neesmu onlainos. gan jau šodien adapteri nopirkšu), pleds, visādas mazas lietiņas. Vis vairāk aww par pledu - vecmāmiņas dāvināts, patīkamas atmiņas un arī ļoti praktisks bija gan pagājšgad, gan arī bija plāni to izmantot šogad. Bet... Man īsti nav žel, īsti neuztraucos un neskumstu - vienkārši varbūt kaut ko vajadzēs nopirkt un tad ir ļoti rūpīgi jāpārdomā finanses. Domāt, protams, negribas. Pašlaik tik laižu prom ātruma no visa. Vismaz emocionāli - ja pa šodienu neizdarīšu neko noderīgu - tad arī laika lietderīgas izmantošanas ziņā vienkārši visu ignorēšu.
Bet nu jā, es esmu atpakaļ. Vakar vakarā bijuaizgājusi ciemos pie Martinas, Vlado, Mišeles un Pītera. Slovākiem :) Parunājām par viskautko, Vlado džeks mācās manā second choice uz to, ko es gribu mācīties. Paredzu, ka jautāšu viņam padomus a lot.
Kātrējo reizi pierādījās, ka ir labi zināt cilvēkus. Lidostā satiku vecmāmiņu ar mazmeitiņu, kurām pagaišgad palīdzēju nopirkt biļetes autobusā. Nu, arī no Latvijas, kas dzīvo Oksfordā. Viņas meita savāca ar mašīnu no Gatvikas, mani arī aizveda. Ekonomija un iepazīti labāk cilvēki. Arī ieteica kur darbu meklēt.
Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Es esmu mierīga. Ne gluži priecīga, bet ne saskumusi etc. Nedaudz un-excited par visu, kas man priekšā, bet arī pagaidām tā, so-so. Būšu neapmierināta, ja neko neizdarīšu. Bet par tām mantām. Kādām emocijām jābūt? Un vispār... vakar likās, ka lidmašīna kritīs, nu baigi kratīja. Stjuarti staigāja apkārt ar drūmiem ģīmjiem, pasažieri turējas pie krēslu... nu, kur rokas nolikt, kaut ko stulbi jokoja un mēģināja analizēt situāciju, lai vismaz nedaudz mierīgāk paliek. Man bija kaut kā tā sviestaini. Padomāju, ka ja miršu, tad tas jau tikai vienreizējs pasākums, varētu arī izbaudīt. Skaitīju lūgšanas, lai neuztrauktos, atcerējos visu mīļo sejas, un biju tādā mierīgā stāvoklī, bezmazvai smaidīju. Kad nolaidāmies (visi aplaudēja - vismaz tradīcija piepeši tika atdzīvināta), sapratu, ka īstenībā iekšā viss baidījās utt, bet gaisā biju sev likusi to nejust.
Man bišku nepatīk tas viss kopā. It kā zīmes, it kā brīdinājumi. Eh, dzīvosim tālāk. Satieku viņu pēc trīsarpus stundām :)

Mana sirds tāda uztraukusies. Nemiers, ilgas, prieks laikam arī. Jūtas, tā teikt.
Jau ļoti drīz. Izcietīšu. Pāri pa sešdesmit dienām jau izcietu. Sestdien.
Gribu savu dzimšanas dienas dāvanu. Un ne tikai.
Ak ko gan fīlingi dara ar nabaga meitenēm. Kā teica Aneka, es esmu no viņa atkarīga. Un tas man šobrīd pat nešķiet slikti. Skatos uz bildēm un deidrīmoju. Ai, ai.
Daudz kas iekšā notiek.

Gribu saprast, ko gribu, ko vajag.
Jau pailgu laiku nespēju izšķirties, ko lai uzvelk. Tāpēc jau kuro dienu staigāju džinsos un random kreklos. Bet baigi gribas kleitu/svārkus. Rīt vilkšu totāli. Kaut ko.
Vispār rīt būs traki. Daudz plānu vienai nabaga dienai. Jācer, ka diena būs laba.
Gribu kaut ko. Piemēram, meikot sensu. Un skatīties uz Daugavu atkal. Un gribu pa vakara Rīgu pastaigāt. Mehh. Nekas, paspēšu vēl - nav jau tā, ka pavisam neatgriezīšos.
Šodien vakariņojām ļoti šikā kompānijā. Nepatīk man tāda dzīve, varbūt esmu muļķīga, bet man liekas, ka man savādākas lietas patīk. Like piedzerties, sapīpēties un zīmēt pie kaut kādas dīvainas mūzikas. O jā. Es gan tā nekad īsti nedaru to visu reizē, bet gribētos, nevis dārgos restorānos ēst. Interesanti, kā es mainīšos pēc 10, 20 etc gadiem XD
Varbūt tomēr nevilkt rīt tos dzeltenos svārkus? Tie arī baigi ātri samīcīti paliek un man visu dienu pa pilsētu staigāt, mašīnas sēdeklī sēdēt.
Būs pēdējā vadīšana pirms aizbraukšanas. Bišku bail pēc pagājušās reizes, kad biju bīstama.
Aneka, mēs ar Lindu būsim pie Tevis ap 5ciem. Gan jau es pa šonakti nenoskatīšos Black Books un tad pie Tevis varēsim piebeigt - un Linda arī redzēs :3

Hmm. Ir tāda jauka sajūta, kad var klausīties to, ko gribas. Braucu ar māti mašīnā skanēja vai nu Depeche Mode, vai arī kaut kas, kas nu ļoti viņus atgādināja. Sapratu, ka gribu klausīties! Uz laptopa tikai viens albūms, bet galvenais, ka ir :)

Šodien stāvēju pāri Akmens tiltam, pāri Daugavai, skatījos uz Rīgu, Vecrīgu. Baigās pārdomas. Jo šī jau ir tā vieta, kur man būtu jāiederas, pilsēta, ko vismaz kaut cik saprotu, laikam vieta, kur man arī vajadzētu būt, vai vismaz ne pārāk tālu no tās. Bet nu nebija man labi te, nebija. Tagad vismaz vienalga par visu, visiem, kas agrāk nomāca, vai radīja skumjas, ilgas pēc kā labāka un savādāka. Tagad es labrāt satieku tos cilvēkus. Vai nesatieku. Viss ļoti vienkārši. Arī Latvijā gribu vēl biškucīt pabūt, esmu atradusi iespējas, kur izvērsties, cilvēkus, ko iepazīt. New hope, tā teikt. Bet arī nepārdzīvoju, ka tulīt jau jābrauc. Patīkami domāt par šo nedēļu, īstenībā. Rīt ir rīt, tur nav ko īpaši domāt - ierakstīšu laikam mātei disku, sākšu kravāt mantas, tad vakarā uz autoskolu mēģināt ieskaiti vēl reiz likt. Šaubos gan, ka nolikšu. Vakarā uz kaut kādu restorānu ar mammu un vecāku draugiem no Maskavas. Mēs divas tā pat vien jau nevaram nekad nekur aiziet, kur nu trijatā, ja gan es, gan tēvs esam Latvija. Ai, ko tur, beigšu rantēties par vecākiem. Kādi ir tādi ir.
Trešdien iešu uz Goiju ar kādu, kam tā vieta arī patīk, un vispār patīk daudz lietas, kas man arī patīk, tāds ļoti jauks sarunbiedrs. Neesmu viņu gan vēl satikusi ārpus viņa/manām mājām un pludmali un more or less visu laiku bijām māšu sabiedrībā. Kas bija jautri. Trešdien būs arī jāsatiek Anītis un jāatdod viņai diski. Cerams, ka neaizmirsīšu (Anek, tas hints tev, lai atgādini man, lol). Ceturtdien būtu jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa man baigi bieži zvana :/
Piektdien esmu mājas-mašīna-lidosta-lidmašīna-lidosta-autobuss-Esmu atpakaļ Oksfordā!!! Un sestien būšu Viņa skavās. Vairāk man nekas neinteresē. Kā nekā, būšu jau Anglijā, un Anglijā nedēļa sākas ar svētdienu, tātad sestdiena arī būs pēdējā šīs nedēļas diena ^^

Kate ir pagalam muļķīga ^^ Vakar baigi nokqaunējos. Ar katru dienu piekrītu teicienam "opposites attract" ar vien vairāk. Un man atkal izbeidzies kredīts.

Vispār man laikam vajadzētu piedomāt pie tā, ko saku. Tas ir... neteikt, ko domaju, gan jau tie cilvēki paši visu zin. :/ Turpināšu pūst burbuļus, būt 10 gadīga un neko nesaprast iz dzīves. Padomu došana... neskalošu smadzenes, vismaz ne šeit, šeit ir pieraduši, ka man galvā nav daudz. Lūk tā, bez raizēm cilvēki!
Gan jau kam vajag sapratīs...

vī, vī, vī, melni nagi!! prieciņš.
kas mani totāli kaitina: nepareizas lirikas dziesmām netā!
vispār es tagad loti fanoju par Lauru Marling - 19 gadi un tāda mūzika.. un tad viņai bija 17 vai 18!!

ah un man liekas, ka esmu bik notievējusi par vasaru.. or smth - i hate how i look much less.