aizgāju ar mammu uz teātri un paraudāju, jo viņa manī neklausījās un es zinu, ka man neviens nevar palīdzēt un man izrādes vienmēr ir smags pārdzīvojums un esmu nogurusi no tām prāta duļķēm, es visu laiku gribu gulēt, redze miglojas, zobi drūp un savirknēt vārdus teikumā nevaru.

atcerējos par tādu bērnības spocīgo nodarbi, un pavadīju nenosakāmu laiku, nemirkšķinādama blenžot spogulī sev acīs, un, ak, šausmas, tas tiešām nav Dieva radījums, tas, par ko spoguļa tēls brīžiem pārvērtās, lika sirdij apstāties. Brīžiem "manu" ādu klāja zvīņas, brīžiem tās kontūras izplūda krunkās, tad acis pazuda pavisam, tad seja kļuva tumši pelēka un cieta kā no akmens. es nezinu, ko es ar to panācu, taisnību sakot, neko, vienkārši romantisks rudens vakars ar Ēnu.