| Mirāža |
[22. Apr 2015|13:24] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  apburts | ] |
| [ | Mūzika |
| | kolēģu čalas darbā | ] |
Viņa ir tik ļoti iekritusi man sirdī. Līdz pašiem sirds dziļumiem, kur vēl neviens nav bijis. Dažkārt es šaubos, vai vispār es pats esmu tur bijis.
Esot viņai blakus manī ir tāds īpašs miers un jūtos apburts. Un man nekad nav bijusi pašam tik laba sajūta. Vēlme rūpēties, radīt prieku un būt pašam labākam viņas dēļ.
Un visas tās sajūtas man tik ļoti iespiežas atmiņā uz palikšanu, ka dažkārt liekas, ka realitāte uz mirkli pazūd:
No rīta, ieraugot saules apspīdēto logu, es redzu Viņu, stāvam pie loga un gaidot, kad es pieiešu un silti apskaušu;
Sēžot autobusā, ceļā uz darbu, es jūtu Viņu sev blakus, veramies uz mani ar prieku acīs;
Darbā acu priekšā nozibsnī Viņas smaids, un es nevaru sagaidīt, kad atkal vēršos Viņas acīs un lasīšu laimes recepti tajās;
Vakarā, ejot mājās, es jūtu Viņu sev blakus, ik pa laikam pieglaužoties.
Es parasti neciešu steigšanos attiecībās un pārliecinos vairākkārt, bet šoriez, tieši šoreiz ir tā sajūta, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un es zinu, ka šī ir īstā sajūta - es Viņu mīlu.
Un man vienalga, ka viņa to nesaka; vienalga, ka esmu neaizsargāts, pilnīgi kails ar visu dvēseli viņas priekšā, jo es Viņai uzticos.
Es lecu no klints un izbaudu lidojumu... |
|
|
| Comments: |
visu cieņu par lēcienu no klints :)) ! | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}