Kalasmus piezīmes

30.7.04 01:47
Jau rītausmā posos uz pilsētu pēc tēvam apsolīta sudraba. Zālē ceļmalās bija rasa. Migla atkāpās atpakaļ uz mežmalu. Saule bija gatava sākt sildīt ikvienu, kas tai ļautos, taču pagaidām vēl gaiss bija dzestrs un ēnas pavisam garas.
Es mīlu viens mērot šo ceļu. Mani pavada putni, manas domas brīžiem skrien pa priekšu, brīžiem atpaliek. Pa ceļam var izsapņot nakts sapņus vēlreiz, apspīdot to tēlus dienas gaismā. Dienā viss izskatās pavisam citādi. Ceļš uz pilsētu ir ilgs, tāpēc var pagūt izdomāt itin visu.
Beidzot nokļuvu galā. Ielās staigāja ļaudis. Vairums devās uz tirgus laukumu, kur varēja nopirkt dārzeņus, darbarīkus un mājlopus. Tomēr kaut kas bija savādāk. Viņu sejas bija tumšākas nekā parasti, viņu acis pilnas ar bailēm un šaubām. Ārmeža ļaudīm piemīt spēja zināt notikumus, kas vēl tikai nāks, taču viņi paši savu varu pat neapjauš. Viņi ir kā apsēstie, kas skandina pareģojumus svešā mēlē, bet paši nesaprot ne vārda. Viņu dvēseles maina krāsu, bet šķiet, ka viņi to pat nemana. Liekas, ka viņi savai dvēselei nepiegriež nekādu vērību. Kādu dienu viņi to pilnībā aizmirsīs un nesapratīs, kas nogājis greizi. Ja vispār pamanīs. Un tad viņiem būs jāmeklē atbildes uz tik vienkāršiem jautājumiem kā pati dzīve.
Kas gan nomāc šos ļaudis? Vai gaidāmi kādi kari? Vai slimības? Varbūt dievu dusmas?
Es paņēmu tēva sudrabu un devos atpakaļ. Pilsētai paliekot aiz muguras, saulē un putnu dziesmās mana sirds nomierinājās. Domas nosēdās ceļmalā kopā ar soļu saceltajiem smilšu putekļiem. Es atgriezos pie domām par šodienas gaitām, par dažādām ikdienišķām lietām. Un tad es apstājos un paliku kā iemiets.
Uz ceļa gulēja beigts zvirbulis, kamēr cits zvirbulis, mirušajam pārknābis guzu, ēda no tās laukā graudus. Tā ir pavisam slikta zīme.
0 teica sacīt

27.7.04 12:21
Es reizēm uzkāpju kalnā, lai apturētu laiku. No augšas labāk redzams, kā tas brāžas uz priekšu kā satrakojies zvēru bars. Tad es varu kaut uz mirkli pakāpties malā un paskatīties uz savu dzīvi iesāņus. Tā ir caurspīdīga kā tīra sievietes balss lēnā dziesmā, kā akmeņiem gruntēta avota dzirkstošais ūdens. Tā izskatās pilnīgs miers, tā izklausās klusums. Es stāvu tur kā sastingušā rītā, kas sola saulainu dienu.
Jau nākamajā mirklī laiks triecas virsū ar vēl lielāku sparu, paraudams mani sev līdz.
0 teica sacīt

23.7.04 19:48
Naktī viņa atkal parādījās sapnī. Nē, viņa jau bija tur priekšā un gaidīja mani.
"Vai tu maz zini kā es izskatos?" viņa jautāja.
"Nē. Vai tu esi skaista?"
"Tev ir jāiet projām. Ej!"
Te es uztrūkos sēdus un raudzījos pāri istabai, kā vienmēr cerēdams, ka viņa joprojām būs šeit pie manis. Pa mazajiem nestiklotajiem logiem iekšā spraucās zilgana gaisma un vasarīgas smaržas, taču istabā neviena nebija.
Tā bija pirmā reize, kad viņa ar mani runāja. Es viņu joprojām nespēju saredzēt, bet es zinu, ka tā ir viņa. Nu viņa arī runā un es nespēju sadzirdēt viņas balsi, bet vienīgi vārdus.
0 teica sacīt

23.7.04 00:09
Runāju ar veco mednieku. Stāstīju viņam, kā no dienas jo grūtāk ir ko nomedīt, lai arī viemēr esmu paudis visdziļāko cieņu meža gariem un medību veiksmes svētību pieņēmu tieši pirmajā un trešajā pilnmēness naktī. Biju satraukts, ka kaut kas ir izbiedējis garus. Kopš pēdējā mēness mežs ir pavisam mainījies.
Koerils, gudrs vīrs, padomāja cauri pīpes dūmu mākonim un nesteidzīgi sāka runāt. Viņa vārdi darīja manu sirdi atkal mierīgu. Kā gan es varēju iedomāties sevi Saules vietā, gaidot, ka mežs pats sniegs man savas veltes gluži kā koku zari sniedzas pretī tai? Vai gan es drīkstēju celt sevi meža valdnieka lomā? Man ir jābūt pateicīgam par visu, ko mežs man sniedz, man ir jāuzskata par vislielāko laimi ikkatra no meža veltēm, pat ja tā ir tikai ēna, jo ēna strauta malā var būt vislielākais mierinājums pārkarsušam un nogurušam ceļiniekam.
Es sēdēju, klausoties Koerila stāstus par senajiem laikiem, un skatījos biezajos dūmu virpuļos, kas no mūsu pīpēm pacēlušies stāstīja par rītdienu un parītdienu. Es esmu aizvainojis meža garus. Rīt pat aiziešu pie druīdiem.
0 teica sacīt

22.7.04 18:54
Vai man tā tikai šķiet? Varbūt es alojos, taču aizvien grūtāk kļūst kaut ko nomedīt. Es pat baidos kļūdīties un aizšaut garām, jo tas nozīmētu nogurdinošu klaiņošanu tukšā vēl krietnu laiciņu.
Kādreiz bija savādāk. Vēl pavisam nesen meži bija pilni ar zvēriem un putniem. Dažreiz es pielavījos saules gaismas noklātiem meža klajumiem un vēroju, kā stirnu ģimenes plūca zāli, visu laiku uzmanīgi vaktējot apkārni, grozot lielās ausis uz visām pusēm. Es tā mēdzu sēdēt un skatīties, izsapņojot tos pašus sapņus atkal un atkal. Reizēm stirnu bars devās prom, bet es nebēdāju, jo zināju, ka drīz atskries kāds zaķis vai arī atskanēs meža cūku urkšķēšana...
Man ir jāsatiek kāds vecāks mednieks un jāpavaicā, kas ir manījies. Varbūt man vienkārši sliktāk veicas medībās? Varbūt zvēri vienkārši kļuvuši piesardzīgāki?
0 teica sacīt

19.7.04 23:20
Atminos, kā kāds druīds pēc medību svētības man jautāja "Vai tevi vilina maģija?"
Es pamāju.
"Kas ir maģija?" viņš turpināja vaicāt.
"Cilvēka spēja paveikt neiespējamo."
Druīds paskatījās cieši man acīs un nogrozīja galvu "Tā ir spēja paveikt iespējamo."
Es nesaprotu. Viņi ārstē savainojumus, dāvā medību veiksmi, acu priekšā izaudzē kokus un zāli, spēj kļūt neredzami, spēj iedvest svešiniekā bailes. Es neko tādu neiespēju. Man tas šķiet pavisam neiespējami.
0 teica sacīt

19.7.04 14:11
Ko gan lai es šeit rakstu? Vai atstāstīt to pašu, ko vējš saka biezlapaino koku zariem? Cilvēka roka taču nespēj izzīmēt tādu plūdumu, cilvēka roka izmisīgi mēģina sagrābt daļu no laika, un iztrūkstas, kad viss izbirst cauri pirkststarpām.
Es solīju rakstīt, tāpēc rakstu. Un man ir žēl katras baltās lapas, kas gaida varonīgu piedzīvojumu, neizmērojamu uzupurēšanos, maģisku noslēpumu vai sirdi plosošu vārsmu, jo es neesmu karavīrs, neesmu druīds, es pat neesmu dzejnieks.
0 teica sacīt