- 27.7.04 12:21
-
Es reizēm uzkāpju kalnā, lai apturētu laiku. No augšas labāk redzams, kā tas brāžas uz priekšu kā satrakojies zvēru bars. Tad es varu kaut uz mirkli pakāpties malā un paskatīties uz savu dzīvi iesāņus. Tā ir caurspīdīga kā tīra sievietes balss lēnā dziesmā, kā akmeņiem gruntēta avota dzirkstošais ūdens. Tā izskatās pilnīgs miers, tā izklausās klusums. Es stāvu tur kā sastingušā rītā, kas sola saulainu dienu.
Jau nākamajā mirklī laiks triecas virsū ar vēl lielāku sparu, paraudams mani sev līdz.