- 23.7.04 00:09
-
Runāju ar veco mednieku. Stāstīju viņam, kā no dienas jo grūtāk ir ko nomedīt, lai arī viemēr esmu paudis visdziļāko cieņu meža gariem un medību veiksmes svētību pieņēmu tieši pirmajā un trešajā pilnmēness naktī. Biju satraukts, ka kaut kas ir izbiedējis garus. Kopš pēdējā mēness mežs ir pavisam mainījies.
Koerils, gudrs vīrs, padomāja cauri pīpes dūmu mākonim un nesteidzīgi sāka runāt. Viņa vārdi darīja manu sirdi atkal mierīgu. Kā gan es varēju iedomāties sevi Saules vietā, gaidot, ka mežs pats sniegs man savas veltes gluži kā koku zari sniedzas pretī tai? Vai gan es drīkstēju celt sevi meža valdnieka lomā? Man ir jābūt pateicīgam par visu, ko mežs man sniedz, man ir jāuzskata par vislielāko laimi ikkatra no meža veltēm, pat ja tā ir tikai ēna, jo ēna strauta malā var būt vislielākais mierinājums pārkarsušam un nogurušam ceļiniekam.
Es sēdēju, klausoties Koerila stāstus par senajiem laikiem, un skatījos biezajos dūmu virpuļos, kas no mūsu pīpēm pacēlušies stāstīja par rītdienu un parītdienu. Es esmu aizvainojis meža garus. Rīt pat aiziešu pie druīdiem.