![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
dažādu apstākļu sakritību rezultātā, aizgāju pagāšpiektdien uz Suede koncertu. beidzot laikam sanāk apsēsties un pierakstīt ta.
norm rīcība, protams, ir pirms tam nostaigāt 20 km, bet ko nu par to.
ierodamies uz koncertu, tur rinda, man pat ID paprasīja, salīdzināja ar vārdu, kas uz tiketiem, vispār visāda drošība tur bija. nu ok, jā. kaut ko tur padīdamies, iedzeram. tad uznāk kaut kāda iesildošā grupa. savā ziņā jau labi, ka viņiem slikts skaņotājs, jo nebija jāklausās, ko tas solists tur dzied. bet nu, vispār likās, ka grupa visa ir ap to kā ģitārists tur ģitārē. neko citu tā īsti tur nevar dzirdēt pāri tam. un bija briesmīgi. un viņi ne par ko nekāpa nost no tās jobanas skatuves. bet atradās tak daži frīki, kas lēkāja un fanoja. mēs pārsvarā zīmīgi acurullējām, feispalmpojām un citādi paudām savu ne pārāk pozitīvo attieksmi pret notiekošo.
anyway.
bet tad beigās tur tomēr Suede saņēmās un uznāca uz skatuves. teorētiski man it kā ir jautājums par to, vai bez Mr Andersona tur vispār būtu grupa, also, kas ir šie mistiskie cilvēki ar instrumentiem, ar viņiem nevienā brīdī neiepazīstina. bet tas nav tik svarīgi laikam.
Mr Andersons, protams, ir fantastisks. viņš ir viss. VISS. viņš lec publikā, viņš vispār visur lec. viņš ir totāls mūsu varonis un atnācis, lai mēs viņu apbrīnotu. to be fair, mēs arī apbrīnojām, uhti, kā mēs apbrīnojām. rodas pārdomas par tēmu, kādi bija tie notikumi, kas noveda Andersonu pie visiem tiem trikiem ar mikrofona vadu, bet laikam neuzzināsim. nu neko. apbrīnot tas netraucē, tikai palīdz. sajūsma vispār iestājas apmēram uzreiz vispār. un es viņu totāli mīlu. bija lieliskās dziesmas, bija jādejo un jādzied līdzi. bija viss, viss, viss. vienkārši un dabiski viss. viņš pārņem visu tavu prātu un saplosa tavu dvēseli mazos gabaliņos un tad tu stāvi tur, viss tāds iznīcināts pa detaļām, un vēl esi mega pateicīgs Andersonam par šo iespēju izbaudīt šādu stāvokli. nezinu īsti, kā aprakstīt to visu. bet saprotiet, es tiešām ļ, ļ mīlu Andersonu, to harizmu, to spēju tiešām būt tam varonim uz skatuves, to visu, ko viņš spēj uzburt manās iekšās ar savām dziesmām. un tas, ka viņš visticamāk ir totāls narciss, tas mani sajūsmina vēl vairāk.
es varu aiziet vēl uz kādu Suede konci, lūdzu? nu, es te uztaisīšu mazliet ēst, uzēdīšu un tad esmu vispār gatavs gājējs. ja?
norm rīcība, protams, ir pirms tam nostaigāt 20 km, bet ko nu par to.
ierodamies uz koncertu, tur rinda, man pat ID paprasīja, salīdzināja ar vārdu, kas uz tiketiem, vispār visāda drošība tur bija. nu ok, jā. kaut ko tur padīdamies, iedzeram. tad uznāk kaut kāda iesildošā grupa. savā ziņā jau labi, ka viņiem slikts skaņotājs, jo nebija jāklausās, ko tas solists tur dzied. bet nu, vispār likās, ka grupa visa ir ap to kā ģitārists tur ģitārē. neko citu tā īsti tur nevar dzirdēt pāri tam. un bija briesmīgi. un viņi ne par ko nekāpa nost no tās jobanas skatuves. bet atradās tak daži frīki, kas lēkāja un fanoja. mēs pārsvarā zīmīgi acurullējām, feispalmpojām un citādi paudām savu ne pārāk pozitīvo attieksmi pret notiekošo.
anyway.
bet tad beigās tur tomēr Suede saņēmās un uznāca uz skatuves. teorētiski man it kā ir jautājums par to, vai bez Mr Andersona tur vispār būtu grupa, also, kas ir šie mistiskie cilvēki ar instrumentiem, ar viņiem nevienā brīdī neiepazīstina. bet tas nav tik svarīgi laikam.
Mr Andersons, protams, ir fantastisks. viņš ir viss. VISS. viņš lec publikā, viņš vispār visur lec. viņš ir totāls mūsu varonis un atnācis, lai mēs viņu apbrīnotu. to be fair, mēs arī apbrīnojām, uhti, kā mēs apbrīnojām. rodas pārdomas par tēmu, kādi bija tie notikumi, kas noveda Andersonu pie visiem tiem trikiem ar mikrofona vadu, bet laikam neuzzināsim. nu neko. apbrīnot tas netraucē, tikai palīdz. sajūsma vispār iestājas apmēram uzreiz vispār. un es viņu totāli mīlu. bija lieliskās dziesmas, bija jādejo un jādzied līdzi. bija viss, viss, viss. vienkārši un dabiski viss. viņš pārņem visu tavu prātu un saplosa tavu dvēseli mazos gabaliņos un tad tu stāvi tur, viss tāds iznīcināts pa detaļām, un vēl esi mega pateicīgs Andersonam par šo iespēju izbaudīt šādu stāvokli. nezinu īsti, kā aprakstīt to visu. bet saprotiet, es tiešām ļ, ļ mīlu Andersonu, to harizmu, to spēju tiešām būt tam varonim uz skatuves, to visu, ko viņš spēj uzburt manās iekšās ar savām dziesmām. un tas, ka viņš visticamāk ir totāls narciss, tas mani sajūsmina vēl vairāk.
es varu aiziet vēl uz kādu Suede konci, lūdzu? nu, es te uztaisīšu mazliet ēst, uzēdīšu un tad esmu vispār gatavs gājējs. ja?