![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ir ceturtdienas vakars. Win ir uzlicis savu apdeitu. parunāsim par aštangu.
tātad šodien atkal biju vienīgais pacients. kad Anma man to paziņoja, nekā nevarēju noslēpt, ka vspār man patīk. hehe. tad nu. uhtī.
mums ir tāda kā aštangas rutīna, kurai mēs ejam cauri divatā. man liekas, ka tāpēc, ka viņa tad redz manu progresu, ka es arvien vairāk no tā varu. šo to bez bloka, šo to ar papildus twistu. ļoti grūti joprojām ir stāvēt uz vienas kājas, tāpat vēl pāris pozas ir grūtāk, jo nu, ļodzos. jā, zinu, zinu, jākačā rokas, jākačā core. apņemos pa mājām pakačāties uz nākamo.
anyway. nodzinos atkal pamatīgi. Anma katru reizi man uzliek kādai no pozām grūtāku versiju. un es katru reizi esmu totālā šokā, ka kaut kā pat sanāk izdarīt. šur tur nesapratu ķermeņa loģistiku. šur tur Anma drusku sapinās. bet tempo bija labs un tiešām, tiešām atkal bija tā Pareizā sajūta par to, ka esi te un tagad savā ķermenī.
nu un, neizbēgamais headstand. kad braucu uz, domāju par to, ka šodien netaisīšu, bet, tā kā biju vienīgā, tad bija jātaisa. pamēģināju pirmoreiz un it kā pat kaut kā noturējos uz brīdi, bet pirksti. pirksti fucking slīd. noslaucīju dvielī. arī bija tā so, so. Anma iedeva savu hand sanitizer, moš tas palīdz. uz mirkli tiešām palīdzēja. joprojām nevaru pati uzcelt kājas, bet nu jau stabilāk turos, kad esmu taisni. Anma teica, ka milzīgs progress esot. pilnīgi sasarku, ko gan noteikti zem nodzīšanās sakarsuma nevarēja redzēt. bet nu, fuck, this is the thing.
btw, Ras, jā, viņa uz baltajiem un klusajiem pa Latviju, bet kaut kad došoties uz Miami.
toties atgriezīsies janvāra vidū uz Lielmiestu tai pat datumā, kad es no festivāla. ļ la. vienīgais, ka uz to balto un kluso laiku vajadzēs kaut kā pa mājām vairāk pamēģnāt pašai padarboties. jo jau divu nedēļu laikā drusku zaudēju formu, pa tām visām nedēļām tak stulbs var palikt.
tātad šodien atkal biju vienīgais pacients. kad Anma man to paziņoja, nekā nevarēju noslēpt, ka vspār man patīk. hehe. tad nu. uhtī.
mums ir tāda kā aštangas rutīna, kurai mēs ejam cauri divatā. man liekas, ka tāpēc, ka viņa tad redz manu progresu, ka es arvien vairāk no tā varu. šo to bez bloka, šo to ar papildus twistu. ļoti grūti joprojām ir stāvēt uz vienas kājas, tāpat vēl pāris pozas ir grūtāk, jo nu, ļodzos. jā, zinu, zinu, jākačā rokas, jākačā core. apņemos pa mājām pakačāties uz nākamo.
anyway. nodzinos atkal pamatīgi. Anma katru reizi man uzliek kādai no pozām grūtāku versiju. un es katru reizi esmu totālā šokā, ka kaut kā pat sanāk izdarīt. šur tur nesapratu ķermeņa loģistiku. šur tur Anma drusku sapinās. bet tempo bija labs un tiešām, tiešām atkal bija tā Pareizā sajūta par to, ka esi te un tagad savā ķermenī.
nu un, neizbēgamais headstand. kad braucu uz, domāju par to, ka šodien netaisīšu, bet, tā kā biju vienīgā, tad bija jātaisa. pamēģināju pirmoreiz un it kā pat kaut kā noturējos uz brīdi, bet pirksti. pirksti fucking slīd. noslaucīju dvielī. arī bija tā so, so. Anma iedeva savu hand sanitizer, moš tas palīdz. uz mirkli tiešām palīdzēja. joprojām nevaru pati uzcelt kājas, bet nu jau stabilāk turos, kad esmu taisni. Anma teica, ka milzīgs progress esot. pilnīgi sasarku, ko gan noteikti zem nodzīšanās sakarsuma nevarēja redzēt. bet nu, fuck, this is the thing.
btw, Ras, jā, viņa uz baltajiem un klusajiem pa Latviju, bet kaut kad došoties uz Miami.
toties atgriezīsies janvāra vidū uz Lielmiestu tai pat datumā, kad es no festivāla. ļ la. vienīgais, ka uz to balto un kluso laiku vajadzēs kaut kā pa mājām vairāk pamēģnāt pašai padarboties. jo jau divu nedēļu laikā drusku zaudēju formu, pa tām visām nedēļām tak stulbs var palikt.