Trash panda

šī vakara gigu apskatā būs Elbow.

Īsi pieminēšu, ka man neizdodas sagūglēt tos Glasgow čaļus, kuri viņus iesildīja, tas nu, jā ok. vispār, jāsaka, ka neiedvesmoja necik. bet viņi jau arī ilgi nespēlēja, viss kārtībā. tikai, ir dīvaini skatīties kā citādi līksmi puisieši džemperīšos un džinsās paši kaifo no savas mūzikas, kura ir kaut kāds dīvains depresņaks. un gūglēt viņus vajadzēja tikai tāpēc, lai nejauši nesāktu kaut kur klausīties :D

un tad bija moment we were all waiting for.
kā jau Telegrāfs mums stāstīja, tad Elbow is a moments band and this gig was full of them, atsaucoties uz laikam sestdienas gigu (turpat, kur bija šīvakara).
pirmās dziesmas laikā uzreiz sapratu to, ka ir draivīgi. ir ļoti, ļoti draivīgi. otrajā dziesmā drusku aizlūza balss dziedot līdzi un bišķi uznāca emocija, tāda laba, bet no kuras velk uz asaru.

un tad sākās gigs. jāpiezīmē, ka tam galvenajam vīrietim (Guy) šodien kāreiz dzimene. tad nu, tur bija visāds fun šajā sakarā.
ā, vēl viņš taču teica, ka kaut kas esot uzrakstījis avīzē review, ka šis esot uznācis uz skatuves kā wounded bear. pēc nelielas sarunas ar publiku Guy secināja, ka he needs to work on his wounded bear.
dziedāja visu ko, tikai mazliet no pēdējā albuma. toties bija vairākas dziesmas no Seldom Seen Kid, kurš ir mans totālais favorītalbums. un viss tā draivīgi. un Guy visu laiku tiešām ņēmās ar audience. viņš mūs tur iesaistīja liekot darīt kustības ar rokām (te man attaisījās kleitas āķītis, bija grūti to dabūt ciet, apsvēru domu palūgt palīdzību aizmugurē esošajam vīrietim, bet nolēmu, ka nevajag uzprasīties), applaudēt, padziedāt. viņš stāstīja stāstus. bija par mīlestību. ā, bija tas par viņa vectēvu, kurš esot viņam stāstījis stāstu iz dzīves, pateicis frāzi "best friend" un sācis baigi klepot. kad atklepojies, tad esot aizmirsis, ko stāstīja. but he wasn't going not to finish a story! un sācis stāstīt no tās pašas frāzes ("best friend"), bet jau citu stāstu. un sekoja laikam dziesma no pirmā albuma. starp citu, atzīmēsim, ka dzīvajā, tajā draivā man patika dziesmas, kuras albumos mēdzu skippot.

publika viņus mīlēja un viņi mīlēja publiku. un to varēja redzēt, cik ļoti viņiem patīk. Magnificent dziesma vispār. Lippy Kids
ai, nu tik, uhh. (te, pēc kādas trešās reizes kleitas āķīša aiztaisīšanas, pamanīju, ka vispār viens no āķiem ir izplīsis un pazudis. te nu bija jaunā kleita. kāds negrib piešūt āķīti? man pašai tas varētu prasīt kādu gadu)
viņi tur paņirgājās savstarpēji viens par otru arī. viss kā pie cilvēkiem, ja.

(bāc, jau tik daudz uzrakstīts, bet vēl gribas)
nu lūk, jā. viņš tiešām daudz noņēmās ar publiku. un mēs visi stiepām viņam pretī rokas un dziedājām visam līdzi. visam. īpaši tas tika sarīkots uz On A Day Like This. tur jau cilvēki sāka riktīgi izpaust pilnīgi visu savu sajūsmu. bija vēl ļoti daudz dziesmu, kurām es nejaudāju tagad nosaukumus atcerēties, bet klausīšos ierakstus un lekšu kājās - šitā, šitā arī bija! uh, šitā bija forša.

un fuck,
pašās beigās viņi ņēma un nospēlēja mums Grounds For Divorce. tas bija tik fucking iespaidīgi. fuck.

(P.S. es esmu skaidrā)