Parātīgāk būtu nesaistīties ar cilvēkiem, kas sāpina, vai, ja nav tādas iespējas, rēķināties ar to un adekvāti sagatavoties. Izņemot, protams, ja tev sagādā baudu fakts, ka kāds tev dara pāri, pēc tam atvainojas vai neatvainojas, un tad tu vari viņam ko pateikt. Es jau nesaku, ka tas ir nepareizi, cilvēki ir dažādi, bet no mana skatu punkta tas liekas dīvaini.

(Atcirst) (Vecākais) (Pavediens)

šķiet, ka multene bijusi dīvaina - tas ko Tu saki ir pareizi, protams, tikai atceroties faktu, ka vienkārši NAV iespējas izvairīties no cilvēkiem, kas sāpina - ja Tu netaisies konkrēti iet dzīvot ārpus sabiedrības, savā mežā vai saimniecībā, un pat tad..

(Atcirst) (Vecākais) (Pavediens)

Papildus gribu piezīmēt, ka no pāridarītāja skatu punkta - ja tu esi tāds cilvēks, kas lietas dara skaidru iemeslu dēļ, tad tā nav tava problēma, ka esi nodarījis kādam pāri, bet gan viņu problēma. Atvainojoties tiek noliegta sava motivācija un ideāli. Atvainošanās ir pretrunīgs noliegums - melots tiek vai nu ar pašu atvainošanos, vai arī ar darbībām, kas galu galā pie tās novedušas - tur nav kompromisa.

(Atcirst) (Vecākais) (Pavediens)

nu, tad saprotams atvainošanās ir pat vairāk kā bezjēdzīga, piekrītu..

(Atcirst) (Vecākais)