[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in
kailseklis' LiveJournal:
| Thursday, February 11th, 2021 | |
| 11:24 pm | Domas, pārdomas, miega un laika trūkums. Stress, nemazgāti mati, dienas bez ēšanas, nolaists izskats un vienkārši besis. Īpašuma lietas pagaidām mazliet iesaldētas. Apokaliptiskā ziema, saprašana, ka komunikāciju pievilkšana varbūt nav tik ļoti ātri un lēti. Kaimiņi solās būt labi cilvēki, tikai ierobežojumi un nav iespēja īsti iepazīties, lai izrunātu dažādas kopīgās un komunālās vīzijas. Darbs ir, bet viss sarežģīti. Tik daudz sarkanu lampiņu projektos un katrs e-pasts ar to, ka šis ir prioritāri, degoši un raušanās uz visām pusēm. Bet tā mazliet ir, ka gribas būt par ielāpu visam un visiem. Gan jau būs labi, nākotne vēl mazliet neskaidra. Pirmā zoom darba pārrunu pieredze. Negaidīti, bet patīkami būstojoša, pat, ja tam nav turpinājuma. Laika it kā nekam nav, bet ir arī mazliet laika saprast vai tas, ko daru man kaut mazliet patiešām interesē. Vai gribas kaut ko tajā darīt vairāk un tālāk. Kādā virzienā doties tālāk un kam pievērsties. Tik daudz nezināmā, bet it kā jau viss iet uz priekšu. Manā gadījumā gan divi soļi uz priekšu, viens - atpakaļ. Joprojām ir emociju tukšums un trūkums. Ir pārmetumi par lietām, kuras manā vecumā jau vajadzēja sasniegt. Par to, ka vajadzētu just, ļauties, atbrīvoties. Vienkārši būt. Vienkārši. Tesa - IV |
| Thursday, January 14th, 2021 | |
| 12:08 am | Šodiena, nu, jau tehniski vakardiena liela diena, sāku ar lielāko tēriņu savā mūžā. Ko atļāvos nosvinēt ar buržuja pusdienām. Tiesa, esmu pārgājusi uz režīmu, ka pāris dienas izlaižu ēdienreizes, izdzeru vienu kafiju dienā un kaut kā tā diena paiet skatoties savos zilajos ekrānos un cenšoties pabeigt darbus ar neiespējamiem termiņiem un cīnoties ar datu iztrūkumu. Bet labi, ka arī šeit es tomēr neesmu viena, ir kāds, kas uzsit pa pleciņu, neļauj ieslīgt apātijā un mazliet palīdz arī ar neesošās informācijas radīšanu. Ir jau man paveicies ar lieliskiem cilvēkiem apkārt, tāds baigais koncentrāts sanāk. Viena šota glāze ar spirtu - koncentrēta ar labāko. Kaut kā sevis nemīlēšanu un skumjas esmu novadījusi uz darbu un stresu. No otras puses, cik jau nu gara ir tā mana darba pieredze, gandrīz vienmēr tas ir bijis stresaini, ar pārslodzi, nepieklājīgi daudz darba stundām. Izdegusi vai vismaz smagi apdegusi es esmu jau vairākas reizes, bet tas liekas vienīgais pieņemamais veids kā funkcionēt. Ofisa planktons, kas tā arī visu sava nomoda dzīvo tur pavada. Bet jāatzīst, ka tomēr nav pilnīgi bezcerīgi, jo vairākas lietas darba ikdienā, kas tomēr liekas interesantas un saistošas. Vienīgi žēl, ka nav laika izrauties no tehnisko darba apļa un veltīt laiku sevis attīstīšanai intelektuāli. Tā bija arī tagad, ļoti interesants projekts, bet bezcerīgi termiņi, neesoši dati un tad nu jāmēģina būt par ielāpu daudziem caurumiem vienlaicīgi. Mana miesa ir liela, bet pakausī elpo arī citu neizdarīto darbu rēgs. Pagaidām joprojām esmu netipiski mierīga un savaldīga. Varbūt palīdz tas, ka kaut kas manī nomira un vairs nesāp, ka nekad nav bijis īpašā cilvēka un ar šī brīža ritmu, būsim jau godīgi, nav ļoti perspektīvi, ka kaut kas mainīsies. Bet ne par to, tas nav svarīgi vismaz šobrīd. Kosmoss gan visu dzird. Es gan savu dzīvi balstu uz trijstūru un ledāju teoriju. Un arī šobrīd lielākās lietas manā dzīvē notiek ar trijstūriem. Uz brīdi iezogas mazās bailes, kā es viena to visu paveikšu, bet es esmu darba ķēve un es varu. Varētu ļoti daudz, ja man nebūtu tik saplēsta galva un sliktas domas, kas reizēm pārvēršas arī destruktīvās darbībās. Aizbraucu tikai pēc eglītes, atgriezos ar īpašumu. Vietā biju pirmo reizi, cilvēkus satiku pirmo reizi. Tāda nejaušību spēle tomēr tā dzīve beigās sanāk. Nightwish - Sleeping Sun |
| Tuesday, January 5th, 2021 | |
| 8:51 pm | Es esmu vienā svara kategorijā ar Rīgas zoo galapagu bruņurupučiem. Ironiski, ka šodien saņēmu jaunus svarus. Daudz, par daudz miesas. Jocīgi, ka man patīk pa māju staigāt bez drēbēm, bet es nespēju paskatīties uz savu ķermeni, jo lielais svars un akne. Iespējams, ļoti cerams pēc divām dienām būs jātiekas ar notāru. Es ceru, ka izdosies. Kredīta pieteikumu izskatīja un apstiprināja mazāk nekā 24 h laikā. Tas jau liekas jaudīgi. Bet vismaz tagad viss stress un domas par to. Autogen - Bunkergang |
| Monday, December 28th, 2020 | |
| 10:10 pm | Beigas kaut kam, daudz domas un darbu. Termiņš bija pirms divām nedēļām, pirmos uzdevumus saņēmu pirms pusotras. Laikam tūlīt sākas pārdomu laiks par gadu, vairāk ņemties, apņemties vai neņemties. Vairāk domāt un mazāk muļķības domāt. Vairāk tikties, bet varbūt vairāk netikties. Laikam jau vajag vairāk mieru un domāt par jauko, kas ir tagad un te. Man ir 29 un pirmo reizi mūžā mājās ir egle, īsta, liela, pat vajadzēja galotni aplauzt, lai dabūtu vertikāli. Te gan paldies labiem un lieliskiem cilvēkiem kā Z, kas palīdzēja saorganizēties. Tas bija arī mans vienīgais izbraukums dabiņā ilgā laikā, jo pirms tam tik ilgi, bez brīvdienām. Negaidīti mierīgi pavadīju mājās daudz brīvdienas, pat uztaisīju kaut ko ēst un savācu dzīvokli. Bet pārāk ātri no miera esmu atpakaļ stresa un nepabeigto darbu kalnos. Bet, hei, katram savas virsotnes un varbūt tas ir tas ar ko man tagad ir jātiek galā, jo varu. Viss jau esot paša rokās, khe, khe, par šo mani arī sieviete mulsina. Par sevis mīlēšanu un tā. Mājokļa jautājumi šobrīd pēkšņi kļuvusi tik aktuāli kā nekad iepriekš, pavisam citā līmenī, bet jātur par sevi īkšķi un arī mazie suņa īkšķīši, lai izdodas! HIM - Right here in my arms |
| Thursday, December 10th, 2020 | |
| 11:33 pm | Es pamodos kā vienmēr. Stress, ka pārāk kavēju darbu, kaut parasti, esmu pirmā un pēdējā gan birojā, gan stāvlaukumā. Neizpratne vai ir iestājusies vasra, ka ārā ir jau gaiši, vai esmu aizmigusi pie ieslēgtas gaismas, vai patiešām esmu aizguējusies. Tālāk domas par to, kad pēdējo reizi mazgāju matus. Jo man tomēr dienas jūk, es vairs neatceros vai es to izdarīju iepriekšējā dienā vai tikai domāju, ka to vajadzētu izdarīt. Paģiru sajūta ejot uz mašīnu. Arī šeit jau vairs neatceros, kur es esmu to noparkojusi un kura no visām tumšajām varētu būt manējā. Jau gadiem ilgs stress. Neēšana, iedzert/pasēdēt vannā/raudāt, līdz izslēdzies/negulēt/skriet-mīties, griezt sevi, neēst, nespēkā un pārgurumā vemt un asiņot, liekais svars, pretīga āda, nebeidzamas domas galvā kā sevi nogalināt. Emocionāli esmu nestabila, bet tomēr tas ir tukšums un nepiepildījums. Reizēm gribas sevi mocīt, darīt pāri, lai kaut ko spētu just. Arī tagad es gribētu sevi sagriezt, mazliet šķaidīt savu miesu pret akmeņiem, lai tā spētu kaut ko just. Es visu laiku uztraucos un baidos no vientulības. Bet vai mana dzīve ir tik svarīga, lai par to satrauktos. Šis ir ļoti noslogots laiks darbā, bet tas mani kaut kādā ziņā iepriecina, jo tad es jūtos vismaz kaut kur vajadzīga un noderīga. Tāda spēcīga sevis muļķošana ar to noderīgumu. Bet patiesībā, šobrīd man jānovērtē savs stāvoklis - esmu izmesta no laivas vai esmu jau izskalota krastā. Darbā būs beidzies "mans" x gadu projekts, oficiāli es nekur neparādos un nekas tur neesmu, bet esmu veltījusi tam tik daudz sava laika, brīvdienas, bezatvaļinājuma laiku. Tas beidzas. Gandrīz jau ir beidzies pavisam. Tālāk patiešām jāsaprot laiva vai krasts. Es nezinu vai esmu uzņēmumam noderīga un vajadzīga arī vēlāk, pēc šī visa. Esmu neparasti mierīga, bet apzinos, ka situācija ir sarežģīta. Bet no otras puses, nekas ļaunāks par atlaišanu man nedraud. Zem tā gan slēpjas bailes par to, ka man ir jāmaksā īre, rēķini, jābaro suns. Kaut kur tālu ir sapnis par kaut ko savu, bet šobrīd pārāk tālu, lai par to reāli domātu. --- Reizes, kas saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem, kad man ĻOTI ieduras sāpītes sirsniņā, tāda realitāte, kad es patiešām kaut ko ļoti jūtu. Vakardiena bija ļoti emocionāla diena. Tādi naivi brīži, ka es spētu par kādu parūpēties. Bet tas viss liekas tik nepiepildāmi un nesasniedzami. kirlian camera - The Unreachable One |
| Wednesday, November 25th, 2020 | |
| 1:22 am | Es esmu: Labs cilvēks. Darba zirgs. Vienas nakts meitene. Lieko, ko izsvītrot nav. Darba daudz, mēģinu paēst vismaz vienu reizi dienā. Stress, bezmiegs, apetītes trūkums. Man patīk neēst, jo es zaudēju svaru un tas mani iepriecina. - - - Es nevis nemāku, bet baidos no normālas dzīves. Tāpēc nemāku cilvēkus, baidos no puišiem un iemīlēties, Es neticu, ka mani resnu kāds spēs mīlēt. Es tikai gribu būt labs cilvēks un kādam palīdzēt. Man jāmācas pieņemt sevi un savu ķermeni. Es birojā pavadu padsmit stundas bez brīvdienām. Jau mēnesi vai divus. Es nevaru atšķirt dienas, patiešām. Bet ir pārsteidzoši mierīgi. Skalpeļa vietā es paņemu pusalu, apdzēšu rūgtumu ar apiņiem nevis no vēnas lēni pulsējošajām asinīm un gaidu, kad izslēgšos. Reizēm miega nemaz nav, tāpat kā ēdiena. Bet tas ir vienīgais kā es varu palikt mazāka. Rosewater - Cerību jūra |
| Wednesday, November 18th, 2020 | |
| 11:18 pm | Man dienā pietrūkst stundu un nedēļā dienu. Ir pilnīgs automāts, kad es tikai esmu darbā - ierodos pirmā un izslēdzu signalizāciju, aizeju pēdējā un to arī atslēdzu. Vispār liekas, ka pareizāk būtu tur arī ievākties un nezaudēt to stundu, ko katru dienu pavadu ceļā. Nav laika tik daudz skumt, bet nav laika arī dzīvot, gulēt un vairāk kā vienu reizi dienā paēst. Par spīti visam ir negaidīts miers, bet iekšā kaut kas deg. Varbūt bezjēdzības sajūta, varbūt vienkārši izdegšana. Man trūkst miega, bet tās pāris stundas, ko pavadu mājās, es nevaru aizmigt, jo stress. Tas ir tik liels un milzīgs un liekas, ka tas mani apēdīs, saplosīs gabalos. Es nespēju ēst, gulēt un būt. Stress un bailes man liek vairāk domāt par lielu un gaišu mīlestību, kas atnāktu un maģiski mani izglābtu no visa. Bet nenāk. --- Bet man ir lieliski draugi. Patiešām. Z man palīdz turēties pie realitātes un šodien pārsteidza darbā ar svētku gardumiem. Es sen nebiju jutusies tik priecīgi un jauki. Bet tas labi, es kaut ko vēl tomēr spēju just. Ne tikai stresu un bailes par sadegšanu. Placebo - Exit Wounds |
| Wednesday, November 4th, 2020 | |
| 7:29 pm | Mēģināt runāt un skaļi izteikt savas domas un emocijas mani iekšēji lauž un mazliet sarauju gabalos. Tik bieži es eju pa ielu vai braucu mašīnā un esmu izdomājusi loģiskus un sakarīgus teikumus, ko teikt, bet līdzko man ir patiešām jāsāk runāt es spēju tikai izstostīt dažas nesakarīgas frāzes un īsos, nepaplašinātos teikumos atbildēt uz jautājumiem. Tā ir arī tagad ar manu terapiju. Es cenšos, bet tik daudz ko nespēju pateikt, jo es nespēju runāt un vienmēr ieslēdzas tā mazā lampiņa, ka Tu tāpat esi nejēga un no Tevis dzīvē nav nekādas jēgas. Bet mēs cenšamies, sieviete ir sapratusi, ka ar mani jārunā tieši un skarbi. Šondēļ tieši un skarbi lika pildīt mājasdarbu. Meklēt sev seksa partnerus, nekādā gadījumā neveidot ar viņiem emocionālus kontaktus, bet tikai izmantot savām vajadzībām. Mazliet jau interesanti, bet tie mani sūda izskata kompleksi visu to norok. Visi labie nodomi apstājas pie barjeras, ka ar mani jau to nevienam negribēsies. Vispārējs nogurums, pārāk daudz darba stundu un darba dienu. Jo, vienīgais mans hobijs vai veids kā sevi izmantot ir aizvest uz darbu. --- Jauns, jauks un saulains rīts. Sēru bērzā trīc un karājas vēl pēdējās nodzeltējušās lapas un sārta rudens saule aust virs Rīgas jumtiem. Es atveru acis, ķermenis jūtas spēcīgs un ir prieks par nesteidzīgo un skaisto skatu aiz loga. Gribas celties ar jaukām domām un sašķaidīt to manu depresīvo un sevi norokošo daļu pret sienu. Izraut no sevis, iemest melnajā līķa maisā un pamest zem vilciena sliedēm, lai tā mirst. Mazliet stulbi un dramatiski, bet, lai tā pazūd no manis un nosprāgst. ES gribu sevi labu. Priecīgu un spēcīgu visu dienu un katru dienu. Spēt mīlēt. Enigma - Return To Innocence |
| Wednesday, October 7th, 2020 | |
| 9:11 pm | Šodien terapeite bija bargā kundze un sastādājām kalendāru, kur tiekasmies katru nedēļu. Laikam beidzot saprata, ka ar mani vajag tā skarbi. Saprotu jau, ka vajag, bet galvā griežas domas par to, kā es to visu apmaksāšu un no kā jāatsakās, lai varētu atļauties sevi, samaksāt rēķinus un pabarot suni. --- Man ir tik daudz nepiepildītu sapnīšu un seksuālu fantāziju. Un bailes, bailes, ka nekad neko no tā arī nesanāks pamēģināt, jo es izskatos tieši tā kā vīriešiem nepatīk un nevienu nesatikšu. Tinderis ir drausmīgs. Samīļoju suni un aizmiegu kā katru vakaru. Monolith of Doom - Broken Mind |
| Monday, October 5th, 2020 | |
| 4:21 pm | Iesnas, dzīve un mazās sāpītes pāriet. Bet tā mūžīgā pretīguma sajūta, ka esmu tik riebīga, ka neviens ar mani nekad negribēs draudzēties, tā nekad nepāriet. Īstenībā tikai pieaug. Reizēm jau ir tā, ka neskatos spogulī un gribu sevi sagraizīt, cik ļoti uz sevi nespēju skatīties bez riebuma un naida. Bet tā jau neko, paraudi, noslauki asaras no klaviatūras un klikšķini tālāk. --- System Of A Down - Lonely Day |
| Thursday, October 1st, 2020 | |
| 9:45 pm | Gribas aiziet no darba / no dzīves / no sevis. Slinkum, slinkums, laid mani vaļā. Slinkumu aizstāt ar domām par mūžīgo vientulību. Es pārāk labi izliekos, ka viss taču ir kārtībā, kaut patiesībā turos uz puņķiem un asarām. —- Vakar bija ļoti skaista diena ar suni Siguldā. Šodien mašīnā skaļi klausījos Rammstein. It kā taču viss ir un visa pietiek, bet tas tukšums. Ehh. Ēnu Kaleidoskops - Egle, zalkšu karaliene |
| Tuesday, September 8th, 2020 | |
| 12:49 pm | Septembris, gribētos priecāties par rudeni un rūsējošajām lapām. Gribētos. Bet kaut kā rudens pamodina arī vispārēju aukstumu un skumjas. Kā, lai Tu, cilvēks, priecājies, ja citiem skumji un bēdīgi. --- Tides From Nebula - Dopamine |
| Tuesday, August 18th, 2020 | |
| 8:00 pm | Mazliet zem 30, mazliet zem 170, mazliet zem 100. Vienmēr ir tā sajūta, ka es visur esmu zem. Zem skaistuma standartiem, zem intelekta punktiem. Es vienkārši vienmēr esmu zemāk par citiem. Vienmēr un visur. Mono - Follow The Map |
| Thursday, June 4th, 2020 | |
| 7:31 pm | Mani kompleksi ir tik pat lieli kā mans dibens, kaut, hmm, tas ir kā apburtais loks. Bieži ir ļoti skumji un liekas, ka dzīve iesper pa dibenu. Bet varētu uztrenēt dzelzs dibenu, lai dzīve sperot, salauž kāju. --- God Is an Astronaut - Suicide by Star |
| Monday, June 1st, 2020 | |
| 2:13 pm | Šodien ir mana 29. dzimšanas diena. Es visas brīvdienas pavadīju jauki dabiņā, bet pārāk ilgs prieks nekad nestrādā. Tā visa dzīve ir staigāšana pa purvu, tu skaties, pēti, kur kaut kas sausāks un drošāks, bet tad pēkšņi viens solis vai lēciens ir kritiens akacī. Tu kulies tajā aukstajā tukšumā nenosakāmi ilgu laika sprīdi un nezini vai tiksi ārā, vai pašam pietiks spēks, vai kāds cits pados roku. Neko no tā visa nevar paredzēt. --- Es raudu un suns laiza manas asaras, tas liek man justies vēl sliktāk un raudāt vēl vairāk un tad es meklēju cik sāļas ir asaras vai tās nekaitēs suncītim. Juris Simanovičs - Pilsoņi dusmojas |
| Sunday, May 31st, 2020 | |
| 10:06 pm | Visu dzīvi jādzīvo, lai derētu rāmim. Rāmim par izglītību, darbu, ķermeni, sasniegumiem dzīvē. Bet ko darīt tad, ka saproti, ka esi pārāk izplūdis un nederi nevienam rāmim. Ka miesa pārāk liela, ka sasniegumi īsti nekādi, gadi mazāk arī nepaliek. Visa dzīve jādzīvo, lai iederētos un derētu kaut kam un nepaliktu pilnīgi viens šajā plašajā pasaulē. Bet pie tā jau arī pierod. --- In circles - I am waiting for you last summer |
| Saturday, May 16th, 2020 | |
| 7:57 pm | Arī man ir gaišāki sapņi par nākotni, tādi, kuros es vēl esmu. Es izeju uz terases, izdzeru savu pārsaldināto, balto kafiju, pēdas ir netīras un slapjas, jo pirms tam pastaigājos līdz tuvējai upītei. Nokritušu un arī mazliet iepuvušu ābolu smarža, kas sajaucas ar tikko pļauto zāli. Ievelku to mazliet dziļāk un vairāk nekā pieklātos. Ieslēdzu mūziku savā lielajā skaņu iekārtā, lai es nejustu neko citu, kas notiek pasaulē. Tā ir tik skaļa un jaudīga, ka mani sirdspuksti sitas vienotā taktī ar to. Es nejūtu sāpes un riebumu pret savu ķermeni, es negriežu sevi un nejūtu asās skalpeļa sāpes. Tikai tad es saprotu, ka arī mūzika var sāpēt, bet patīkami. Man neriebjas mana miesa un vienkārši viss ir labi. Rex The Dog - Vortex |
| Saturday, May 9th, 2020 | |
| 12:42 am | Tu esi psihopāta mazbērns! Jūs esiet trakā bērni, no jums nekad nekas labs nesanāks. Jums ir slimi un briesmīgi gēni! Bet, jā, mēs esam - es un mani brāļi. Trakums vai saplēsts prāts, nezinu, tā taču ir visiem. --- Aizcērtas durvis, kārtējā sasistā trauku kaudze, man jābūt stiprai un jāstāsta brālim, ka viss būs labi, bet vai tiešām kādreiz būs labi? Es pati gribu nomirt un neticu, ka dzīve kādreiz var būt jauka un laba, es tāpat nekad nebūšu pareiza. Es aizveru acis. Pamostos. Dvēsele mazliet kliedz vai arī tā jau sen ir nomirusi. Strops - Korpusi (Feat. Barodarho) |
| Monday, April 27th, 2020 | |
| 8:27 pm | Es dzīvoju galējībās - vai nu ir dziļa ieplaka vai virsotne un trakākais, ka tas mainās tik strauji. Bet tāpēc man ir tabletes, lai mazliet regulētu manu saplīsušo galvu. Es pati zinu, ka es esmu virsotnē un pēc mirkļa esmu gatava paņemt skalpeli un pārgriezt vēnas, lai redzētu kā mana dzīvība lēnām aiztek. Ceļojums pa sāpju upi. Tāpat kā saule minas ar mākoņiem, tāpat manī minas manas sajūtas. Es vienā brīdī esmu tik priecīga, ka varētu mīļot un priecāties ar visiem un tad pēkšņi man gribas paņemt visu aso, kas man mājās ir un iznīcināt sevi, bet tā, lai man sāp, tā, lai es beidzot kaut ko spēju just. Rosewater - Kombikorm |
| Sunday, April 26th, 2020 | |
| 9:27 pm | Ielas tik pilnas cilvēku. Cilvēki tik pilni ar stulbumu. Oyaarss - Naida dziesma |