juvenal's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, June 20th, 2024
| Time |
Event |
| 11:22p |
Par vētrām cibā
Es biju domājis, ka vētras ir leitestu noklāšanās ar bildītēm, kad neko nevar lasīt. Tad ir pa īstam slikti.
Bet tā - pārvērtību vai melanholijas teksti man galīgi netraucē, ja es kaut ko sliktu teicu par tiem, tad tikai tāpēc, ka tie var izsaukt vētru. Tādā aspektā. Man tā liekas. Ne jau tāpēc, ka šie teksti būtu slikti.
Vienkārši šo pateicu katram gadījumam. Ceru, ka nenodarīju pāri zivij ar savu iepriekšējo ierakstu par vētrām. | | 11:27p |
Divas mazas piezīmes par politisko noskaņojumu EP un pasaulē. Politico EU ap šīm vēlēšanām ir padaudz rakstu par centristu iedomību un par to, ka cilvēki balso par galēji labējiem tāpēc, ka centristi neņem vērā reālās dzīves problēmas (to sakot, ir jāuzsver, ka Politico EU ir saprāta balss un centrisma balss un viņi nav pret Centru. Viņi kritizē centristus tāpēc, lai tie mainītos un spētu paturēt varu. Cita lieta, ka paši centristi neklausās. Katastrofāli neklausās. Pats redzu, iedomība ir drausmīga). Piem., vēlētaji saka "imigrācija ir slikta", taču patiesībā viņi domā "mājokļi ir nepieejami". Un ja politiki neatrisinās mājokļu krīzi (t.sk. jauniem cilvēkiem), tad centristi tiks padzīti un imigrācija tiks apturēta un reversēta.
Taču 2 piezīmes:
1) labējie radikāļi ir par pārmaiņām. Un tas ir labi. Taču praktisku politiku neesmu manījis. Par to varat pajautāt piem., lietotājs mapats - tam pašam, kurš nosodīja kultūrkarus un teica, ka dzīve kļūstot grūtāka. Jā, kļūst. Bet ko tad lai dara? Vai ir alternatīvas attīstības+redistribūcijas politikai (kura labējiem nepatīk)?
2) mājokļu pieejamība ir sarežģīta problēma ne jau tāpēc, ka būtu neiespējami pārzonēt zemes un sabūvēt vai nu privātmājas vai kondomīnijas. Šī problēma ir sarežģīta tāpēc, ka šeit saduras mājokļu pircēju un mājokļu īpašnieku intereses. Pēdēji ir ieinteresēti, lai mājokļu cena būtu augsta un pastāvīgi augtu. Un tā kā īpašnieki ir vairums, tad politiki danco viņu interesēs un problēma škiet neatrisināma. Un neatrisināma tā var palikt arī pie labējo radikāļu valdīšanas (seviški, ja par tiem balso pensionāri-īpašnieki-konservatīvie).
Risinājums būtu meklēt jaunos izaugsmes avotus. Lai mājokļu īpašnieki savus papildus ienākumus iegulda nevis papildu platībās/ekstrās (ļoti daudz vienkārši jebkādu papildu naudu notrallina un paņem lielāku hipotēku brīdī, kad nekusteni pārvērtē un atklājas, ka cena pieaugusi), bet gan akciju fondos, kas attīsta MI, biomedicīnu, Marsa ekstrakciju, utml. Lai mājokļu īpašnieki piecieš to, ka viņu nekusteņu cenas stāv uz vietas vai pat krītas, bet lai pelna no ieguldījumiem akcijās. Tas arī būtu liels grūdiens attīstībai. Un atrisinātu arī produktivitātes problēmu un IKP pieauguma problēmu (kas rodas tāpēc, ka investīcijas plūst nekusteņos un to mākslīgā cenu audzēšanā un nevis attīstībā).
Nu jā, bet tam ir nepieciešama jauna politika.
Šīs nedēļas ir ļoti pilnas, tāpēc nesanāk lasīt The Economist. Bet ir ļoti interesanti priekšdienām. Pagājušās nedēļas lielais briefing bija par Ķīnas zinātnes sasniegumiem, šīs nedēļas (šodienas) numura briefing ir par MI kara vadībā un laukā un karu transformācijās. | | 11:52p |
Atcerējos, ko vēl gribēju pateikt, kas bija sakrājies.
Netflix pa laikam uztaisa dokumentālos seriālus, kuriem apakšā laikam ir kāda milzu doma. Iepriekšējais bija par Ukrainu un kodolieročiem un par to, kāpēc tas viss ir noštopējies.
Tagad ir ļoti interesants seriāls par H, pa soļiem, kā viņš nāca pie varas un kā pamazām izveidoja savu režīmu, utt. Un var ļoti just paralēles ar mūsdienām, liekas, ka Netflix redakcija speciāli to tā ir iecerējusi. H seriāls runā par "mazo cilvēku" 20. gadu Vācijā. Par to, kā Vācijas 20. gadu atdzimšana, dekadence, "kultūras dinamisms" un transeksuāļu terapijas skāra nelielu sabiedrības daļu un "mazais cilvēks" turpināja dzīvot grūtībās. Gan bezdarbs, gan nodokļi, lai maksātu Versaļas reparācijas. Tad nāca 30. gadi un krīze.
Un tas seriāls šo visu tikai maļ, rādot, kā vaciešu vienkāršais cilvēks nobalsoja par 38% N partijai Reihstāgā, kā pamazām pieņema visu stingrākos mēros, kā neprotestēja, bet iesaistījās. Kā piedalījās N un H veidotā āriskajā komūnas projektā. Utt. Ir grūti aptvert redzēt maršējošos jauniešu tūkstošus un jautāt vai tiešām viņi izdzīvoja līdz pēckara Vācijai un audzināja savus bērnus? Tāpat seriāls parāda (tiesa, maz) grūtības, kādas 30. gadu Reihstāgā bija normālajām labējo un kreiso partijām sadarboties, lai aizkavētu N nākšanu pie varas.
Tāpat kā tagad EPP ir jāizvēlas, vai sadarboties ar radikāliem labējiem, tāpat arī 30. gadu Vācijā konservatīvajam Pāpenam bija izvēle - vai nu meklēt sadarbību ar sociāldemokrātiem vai ar N. Un Pāpens izvēlējās N.
Jā, jā, tas viss ir pārdomu vērts. Netflix neko neuzspieš, bet nu tās paralēles ir redzamas.
Taču jautājums, kur nedz Netflix atbild, nedz viņa iztaujātie "gudrie" apdomā ir cits: kas tad īsti bija jādara 20. un 30. gadu Vācijā, lai "mazais cilvēks" sāktu dzīvot labāk? Lai radikalizāciju un N un H nocirstu pašā saknē? Un, ja ir tik traki, kā Francijas centristi saka vai kā Baidens klaigā kampaņās, tad kas ir jādara šodien, lai "mazais cilvēks" spētu atrast vietu esošajā kultūrā un iekārtā? Kas ir jāmaina?
Un šos jautājumus Netflix, vismaz pirmajās sērijas, vienkārši ignorē. Netflixam dekadentisms un "kultūras dinamisms" ir vērtīgāks par cilvēku dzīvēm.
Viena sakarība gan visai skaidri iezīmējas. Ja "mazais cilvēks" izvēlas radikāļus, tad mierpilna militārā dienesta vietā bieži vien sākas visaptveroša militarizācija un nosūtīšana uz karu, kur "mazais cilvēks" parasti mirst samaksājot visdārgāko cenu par savu agrāko izvēli. Tas bija Vācijā. Tas laikam ir arī dažviet tagad. Jautājums ir - kā būs tajās Rietumu valsīs, kurās labējie radikāļi nonāk pie varas.
Un šis ir arguments, kuru dekadences nesēji var lietot, lai prasītu "mazajam cilvēkam", lai tas nestu savu nastu tālāk, bez kurnēšanas un bez pārmaiņu prasīšanas. Un dekadence sagaida, ka šis arguments būs pietiekoši spēcīgs. Un tāpēc visu varēs turpināt kā līdz šim. |
|