vairs pat neiespringstu, respektīvi, mans runu ražojošais aparāts, ja esmu kopā ar cilvēkiem, kuri nemaz nav mani cilvēki. un tas laikam ir progress nevis regress. vai varbūt arī augstprātība.
bet varbūt tieši uz to arī vajag iet-piekopt ne tikai spartisko runasveidu, rakstveidu, mīmikeidu, žestveidu,smaidveidu, bet ar laiku vispār sākt dzīvot mucā..tikai te neesot tāds klimats kā grieķijā.
zin, šis pohujisms laikam nav pilnīgs - ja nerunāju, tad runā (vārās) Tas Otrs, bet diemžēl es esmu tas katls, kuram iet pāri. ausis jāiemācās atvienot no smadzenes kaut kā.