tik skaistā dienā, esot kopā ar tik cilvēkiem, es pēkšņi *aizgāju*, mani pārņēma dīvains nemiers, rokas sažņaudza ciešāk kinder surprise olu bez pārsteiguma un skatiens atviegloti iztukšojās daugavā un urba caurumus gaišajā debesī kā pie sienas pieliktā plakātā. pudele palika pusiesākta, lūpas noslēdzās, bet smadzene grima kā dziļā miegā, sūtot gatavas, šablōniskas replikas, lai apliecinātu, ka esmu dzīva, ka viss kārtībā, turpinam turpinam. ātrāk prom, jo jutu ka sāk trīcēt apakšlūpa, daugavas miklums sāk pārpurvot manu acu ieplaku un kaijāni un balsis sāk brēkāt arvien skaļāk, pieprasot savu daļu. kā saka, pats dievs lika mums celties un doties projām, pats dievs centās ar lauzni atdabūt vaļā manas lūpas, tā rezultātā ik pa laikam sejā iegriežot smīnu vai smaidu, bet uzsitot ar to pa galvu, tā palocījās Jā vai Nē kustībā, kas pārējiem ļāva noprast, ka joprojām esmu. šķīrāmies un šķīrāmies un atvadījāmies un lauznis strādāja un strādāja līdz atrados jau vilcienā ar skatienu pret saulrietu un dažām smagām atslēgām slēgtām sejām un mūziciņu ausīs, kas darbojās kā piec reiz lauznis un asaras nāca un nāca pār maniem vaigiem zīmēdamas pašas savas dzīves līnijas uz jūru uz jūru. debesīs parādījās trīs saules, apgāžot prāta vētras hipotēzi par divām, bērzi kļuva par asā sūnā saspraustiem, sazarojušiem zobu bakstāmajiem, bet plaukstas tikmēr glāstīja pakalnus aiz vilciena loga sajūtot, ka ir pa īstam. mūziciņai punktu uz i uzmeta garām skrienošs, šalcošs kravas vilciens, likdams ieslēgties. pie kājām nokrita dzērājs, smagi uzveļoties virsū rietošas saules krāsas vaļējai sulas pudelei, uzdzeramajam, kura strūkla nomazgāja rīgu no maniem zābakiem, sejā sitās ass ziemeļu vējš, es pacēlu acis, uzvilku cepuri un cimdus, un smagi elpodama devos mājās, vilkdama līdzi visu vilciena sastāvu.
tā bija.