šodien darbā biedrenei pasmējos, ka man vispār jau nebūs īpaši žēl, ka tās puķītes paliks nepalietas, jo man nepatīk rozā krāsa.
izrādās, ka biedrene pēc tam raudāja un visiem stāstīja, ka es viņu ne tikai necienu, bet principā neliešot puķes, jo viņas, redz, ir rozā krāsā. priekšniece arī piegāja un noprasīja, kā es kaut ko tādu esmu varējusi pateikt un ka tas esot neiedomājami. pati nesaprotu.