tieši jau neko, BET izskan skumjā balsī ieturētas replikas, "sen neredzētā, kopš vasaras," kaut vēl ziemā biju aiztirinājusies. un man joprojām nav skaidrs, kā samierināties ar to, ka esam mirstīgi, katrreiz, kad vecmāmuļu satieku, kādu laiku pa galvu maļas viena doma "ak dievs, ak dievs, viņa drīz mirs, ko lai dara, ko lai dara, jāpaspēj, jāpagūst" utt. pilnīgi jūtu, ka tas pats drīz vien sāksies arī attiecībā pret mammu. apsēstība.