tā padomju elementu familiaritāte vairs nekaitina, bet uzjautrina. nopirkām dīvānu vietējā padomju universālveikalā, kur nekas nav, protams, mainījies kopš pie varas nāca Brežņevs, un šodien tad nu gaidīju, ka man piezvanīs pārdevēja un pateiks, cikos "puiši atvedīs dīvānu." protams, tonis kā parasti pamācošs un teikto norādījumu saturs pats par sevi izcils ("saģērbies un ej jau ārā gaidīt" utt.), smīnēju un visam piekritu, zvanīja galu galā tā pati pašiniciatīvas bagātinātā pārdevēja - audzinātāja, kas mums veikalā mācīja un norādīja, kā atverams un aizverams visparastākais dīvāns ("jā, jā, PAreizi, jā, un tagad uz leju, jā, PAreizi.."). vārdsakot jauki un laipni cilvēki atveda dīvānu, uzstiepa augšā, salika, pasmaidīja, mazliet "palauza" nelatgaliski un aizgāja. runa ir par to, ka pēc īsa laiciņa, kad atkal zvanīja telefons, es, goda vārds, domāju, ka zvana pārdevēja, lai pārmestu un pamācītu, ka neesmu pietiekami labi izturējusies pret vedējiem ar tekstu: "varēji jau nu(..)"
diemžēl tā bija tikai krustmāte, kas deva norādījumus par etiķi.
diemžēl tā bija tikai krustmāte, kas deva norādījumus par etiķi.
5 raksta | ir doma