atkal viendien sīkajam vaicāju, kāpēc viņš skolā nerunā latgaliski. nu, viņam bija uzdots mājasdarbs - pastāstīt par tuva cilvēka dzīves gājumu, kāpēc viņš nointervēja vecmāmuļu, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. visupirms puiks diezgan nomocījās, mēģinot teikt "vecmāmiņa" vārda "baba" vietā. kur nu vēl klāstīt "un tad vecmāmiņa apprecēja vectēvu kolhoznieku", nevis "un tad baba dabūja ģedu kolhoznieku", kā baba viņam bija piestāstījusi. tāpat viņš nezināja, ka tante Mareitja ir Mārīte, bet onkulis Toļuks ir Anatolijs, nevis Antonīnijs. tomēr galu galā skolotāja esot atļāvusi stāstīt, lietojot pierastos vārdus "ģeds" un "baba", misējies esot tikai nodēvējot Anatoliju par Antoniju.
sīkais saka, ja sākot runāt latgaliski, tad skolotājas kundze to varot uztvert kā muļķošanos un ierakstīt piezīmi.