ā, ir arī vēl tāda lieta kā mātišķais instinkts. vai arī pieaudzības instinkts, nezinu, bet iepriekš nenojautu, ka varu būt tāda. vārdsakot runa ir par manu sīko Rēzeknes brālēnu - to kuram ir desmit gadi un kurš man ir kļuvis riktīgi mīļš. paredzēts mums bija daudz, daudz braukāt ar velosipēdiem uz ezeriem - ne tikai pa relatīvi drošajiem lauku ceļiem, bet arī pa vienu tādu nejauku šoseju. liels bija mans šoks, kad pieķēru sevi domās pārcilājam labākos veidus, kā mums abiem izkārtoties uz šosejas, lai gadījumā, ja pēkšņi pienāktu "Gadījums Ja", automobīlis pirmo notriektu tieši mani un sīkais paliktu neskarts. tas pats arī attiecas uz manām tumšajām aizdomām par kādu pie ezera satiktu vīrieti, ka viņš ir slepkava maniaks un viss sliktākais vienā personā, kas pieteicās ar mums kopā pabraukt kādu ceļa gabaliņu. atkal es domāju, ka man jābrauc ar savu velosipēdu starp viņu un sīko, lai "Gadījumā Ja", viņš pirmo nosistu un mežā aprakstu tieši mani un sīkajam rastos iespēja izdzīvot kā to filmās rāda.
kas tas par tādu fatālismu un no kurienes - lūk, tas mani interesē un padara traku!!! (šodien ārsts kā reiz izrakstīja dažus jaukus un homeopātiskus preparātus, kas samazina trauksmi un trakumu).