un tomēr dažreiz patiešām bail, ka, ja es būtu dzimusi-augusi Rēzeknē, tad būtu tāda pati kā manas turienes-trulienes māsīcas: braukātu apkārt ar savu krievu draudziņu bumerā, kur pie spoguļa piekārts spilgti zaļš, tumsā spīdošs rožukronis, strādātu par kasieri vai manikīri, brīvdienās temptu Latgales alu no plastmases pudelēm un visbeidzot būtu stāvoklī.
par visu būtu vienalga. un dažreiz patiešām gribētos, lai ir.