ļoti ļoti ļoti gribas uz rēzeknes lauku mājām. stundu sēdēt sausajā tualetē ar vaļējām durvīm, lasīt saulrietu un jau simtreiz pārlasīto grāmatu par villiju briesmīgo. tad apslaucīt dibenu ar kārtīgi saburzītu Lauku Avīzi, lai mīkstāks, un iet istabā. babai par prieku sadzerties tikko slauktu pienu, aizvilkt visus visus visus logus, lai nav bail, noskatīties kaut kādu bojeviku rēzeknes televīzijā un tad klausīties kā bēniņos tekalē žurkas. vai aiz loga gaudo vilkači. vai arī gluži vienkārši kā trīskārši krāc ģeds, latgales alu sadzēries. sasodīts, tā tik būtu laime. un tā tik būtu laime, ja šito sentimantu varētu paciest bez nevienas asaru piles degungalā. ja jau mirst cilvēki, ja mirst mājas, ja mirst vilkači un sausās tualetes, lauku avīzes un govis, tad pie reizes varētu nomirties arī atmiņas, ne? tfu tfu tfu, nedod dies', laime tak.