justlive

9. Decembris 2017 17:57

Mans naivums iet roku rokā ar ideālismu. Un arī mans priekšstats par panākumiem ir bijis idealizēts. Es teiktu, ka daudzi mani pieņēmumi un priekšstati izriet no idejas, ka es spēju atkārtot jebkura cita cilvēka paveikto. Piedalīties sacensībās? Es varu iztēloties sevi veiksmīgi ar rokām stūrēt un ar kājām spiest pedāļus. Pagatavot visdažādākos sarežģītos ēdienus? Es varu iedomāties sevi apieties ar nazi un citiem virtuves piederumiem. Un tā par gandrīz jebkuru procesu: zīmēšanu, programmēšanu, dejošanu, amatniecību utt. utjp. Skatoties katru pārraidi - filmu, seriālu, videoklipu - vai lasot jebkādu literāru avotu, es iedomājos sevi galveno varoņu vietā un tad savā iztēlē izspēlēju visdažādākos scenārijus, beigu beigās nonākot pie maldīga priekšstata par to, kā es varētu attiecīgajā situācijā rīkoties. Varētu teikt, ka jau no sākta gala man ir bijusi spēcīga ilūzija par savu "potenciālu spēt atkārtot vai pat pārspēt jebkura cita cilvēka paveikto". Gluži kā 90. gadu seriāla "Emulators" galvenais varonis, kurš vienā epizodē ir ārsts, otrajā - sacīkšu braucējs un trešajā - detektīvs.


Saistībā ar dzīves pareizumu, es teiktu, ka mana ideja ir bijusi sekojoša: 100% pareizi dzīvojot, es spētu 100% realizēt savu "potenciālu" un sasniegt jebkuru no neskaitāmajiem sapņiem, kurus savā iztēlē esmu lolojis.

Tagad es no tā visa pamazām cenšos kratīties vaļā.