Es reāli esmu šausmās par to, kas man galvā notiek. Ir ieapaids, ka nedzīvoju saiknē ar realitāti, jo prāts ir tik neuzticams un tas saražo tik daudz kļūdainas lietas. Tik daudz sanāk aplauzties. Nemitīga trauksme, ka kaut kas ir aplami, kaut kas ir nepareizi. Ir jāreaģē, ir kaut kas jāmaina. Ir tāda kā pienākuma sajūta. Ka es nedrīkstu iet cilvēkos, jo savā stāvoklī esmu apdraudējums gan sev, gan pārējiem. Ir bijušas arī briesmīgas, uz pienākumu pret citiem cilvēkiem balstītas domas, ka ja manis nebūtu, tad es vismaz citus neapdraudētu un neradītu citiem problēmas. Traki. Bet visu šo gadu laikā ir būts pie tik daudziem psihologiem, psihiatriem un terapeitiem, un neviens nav lēmis par manis likšanu Tvaika ielā. Nu, tad vismaz daļēja atbildība par mani laikam tad ir uz viņu pleciem. Tiesa, man, protams, tas nekādu merinājumu nedod.