klusums

15. Decembris 2013 18:55

"vai ir iespējams izdzīvot, nezaudējot dzīvesprieku un neatgriezeniski nesasmērējot sirdsapziņu?" Ja tas nav iespējams, es tinos no šejienes! (T.i. uzskatu, ka ir iespējams dzīvot un uzdzīvot, un ka tā arī būtu jādzīvo.) Bet arī vārds izdzīvot... norāda mērķēšanu uz pašu zemāko līmeni. Nevajag izdzīvot, vajag dzīvot. Vai vismaz tēmēt uz to. ;)

Tik un tā, pa vidu visam ir tie dzīves nevajadzīgie gruži, kas neļauj redzēt patiesību. Varbūt ir pārāk liela pieķeršanās komfortam un risks tiek pārspīlēts? Varbūt principi, lai arī labi domāti, vairāk kaitē paša darbībai? Varbūt situācijā kaitējums citiem arī tiek pārspīlēts? Varbūt darbība tiek bremzēta pārdomājot vai tik kādam tas nekaitēs? Un godīgi sakot, kaitēs gan jau kādam. Noteikti. Kādam būs aizskarts viņa gods, ka tu atļaujies domāt savādāk. Kādam būs sāpīgi, ja, piemēram, jūtas nebūs abpusējas. Vai arī vienkārši kāds vilsies, jo tu darīsi pa savam. Bet darīt pa savam vajag! Protams, ir ļoti svarīgi neradīt īstas ciešanas un zaudējumus citiem, bet tas atkal atgriežas pie tā, ka patiesību ir grūtāk redzēt, jo visādi emocionālie gruži traucē.