Tas ir pārlieku apnicīgi, cik bieži man visa kā ir par daudz.

Dedzināju sveci, kaut ko bezjēdzīgi uzņēmu, paklausījos Boilu un Dionu. Tagad šķiet, ka novakare iestājusies piepeši, kaut gan drīzāk nebūtu jāatmet spēja atzīties sev- diena ir "nolaista podā".

Cik gan bieži tā notiek. Cilvēki nezina, ko iesākt ar brīvdienām. Tomēr arī bez tām nevar apieties. Tātad, kaut kāda likumsakarība, kaut ko jāmaina, kaut ko vispār tā kā būtu jādara- jādzīvo.

Jādzīvo? Jāaiziet uz veikalu, jāuztaisa kaut kas, jāpaēd, jāsaliek darba drēbes vienuviet, jāieslēdz seriāls, jāatver prezentācija, jāpārskrien ar acīm, jāmasē deniņi, jāizved laukā suns. Nē.

Jādzīvo.

Nu ja, kā tad, ko tik vēl ne.

Vieglāk taču iet pa vieglāko ceļu. Punkts. Bezgala daudzi daudzu saspiesti punkti.

Neziņa, kas vispār notiek. Un, kāpēc. Informācijas arī izrādās par daudz. Vairs nav brīvas vietas, nobrūk, turpina eksistēt, tērēt resursus. Neizdodas restartēt. Smadzeņu meistari maksā pārāk dārgi. Ja pavisam nobruks, visticamākais, būs jānoraksta. Cilvēku. Nu un. Jā, nu un. Tāpat tas notiek, un notiek, un notiek. Tikai glaunākiem veidiem. Bez vaidiem. Klusām. Bet notiek. Tātad...

"The good wife" ir samērā interesants, taču ne mazākās iespējas solidarizēties. Nekad neesmu jutusies kā "the good". Patiešām. Nevienā aspektā. Protams, kaut kad, reti, uzplaiksnī pacilātība un tad jau visādas domas. Tās attiecināmas uz ārkārtīgi pārejošiem brīžiem- bez pamata, bez nākotnes. Visi citi aspekti runā pret. Un skatos uz šo produktu un brīnos, un skatos atkal un sāku grimt omulībā kā bezdomu patērētājs.

Galvassāpes mazinās. Apzinīgums arī. Varbūt nenāk par sliktu. Nudien. Tikai jānoignorē nejauša ielūkošanās spogulī. Tas "mašīncilvēks" ir produkts. Ērts, reizēm derīgs. Personība... Nē, nē. Viss. Par to nemaz nevajag.