[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in
just's LiveJournal:
| Friday, January 21st, 2005 | |
| 2:26 pm | Glancēti žurnālīši Mēs te ar kolēģi dzērām kafiju un skatījāmies jaunākos spīdīgos žurnālīšus - Elle, Vogue un Marie Claire. Zināt tak, cik tie smuki? Nu lūk, mana Veročka skatās skatās galīgi skābu ģīmi un tad saka: Man tie žurnāli tā garastāvokli bojā... Visi tur tik skaisti... tik skaistas drēbes un viss... tāda kosmētika... |
| Wednesday, January 19th, 2005 | |
| 11:35 am | Šajā pasualē vēl ir kāda priecīga lieta? Mani sāk mākt šaubas par to... |
| Monday, January 17th, 2005 | |
| 9:44 am | Vakar vienriez pa ilgiem laikiem pavadīju dienu pilnīgā vientulībā. Rezultāts bija piepuņķots spilvens. Bet no rīta - absolūti labs garastāvoklis. Labi kādreiz tā noraudāt visu no sirds nost. Un šodien manā kabinetā beidzot uzziedējis Ziemassvētku katuss. Vēlu gan... |
| Monday, January 10th, 2005 | |
| 4:37 pm | Jāsaglabā... Re, ko es nuapt Delfos uzgāju! Plaģiāts vien jau ir (par somiem bija kas līdzīgs), tomēr mīļi. Latvijas un Liepājnieku attieksme pret Boforta skalu 0 balles (0,0-0,2 m/s) – bezvējš – Bērni spēlē lauka badmintonu, Liepājnieki organizējas grupās un pūš viens uz otru, lai būtu kāda vēsma. 1 balles (0,3-1,5 m/s) – vēsma – Pret vēsmu nevar papīpēt, Liepājnieki skrien pa apli, lai iegūtu vēsmu 2 balles (1,6 – 3,3m/s) – neliels vējš – Bērni beidz spēlēt badmintonu, Liepājnieki iegūst vēsmu spēlējot badmintonu 3 balles (3,4-5,4 m/s) – lēns vējš – Pludmalē plombīra saldējums arī kraukšķ, Liepājniekiem vairs nav jāskraida 4 balles (5,5 – 7,9 m/s) – mērens vējš – Nākas beigt spēlēt tenisu, Liepājnieki pludmalē mierīgi spēlē volejbolu un cep desiņas 5 balles (8,0-10,7 m/s) – mēreni stiprs vējš – Neviens vairs nestaigā svārkos un Zemene atsakās skriet uz laukumu, beidzot bez putekļiem var redzēt kā kāds piedalās rallijā Kurzeme 6 balles (10,8 –13,8 m/s) – stiprs vējš – Jorkšīras terjeri tiek paņemti rokās, Liepājā odi uzbrūk tikai pa vēja virzienam 7 balles (13,9 – 17,1 m/s) – ļoti stiprs vējš – Ventspils mēram aizliedz iziet uz ielas, Liepājā rit normāla dzīve 8 balles (17,2 –20,7 m/s) – vētrains vējš – Palielinās pieprasījums pēc kabatas lieluma ķieģeļiem, Liepājnieki pārceļas pie ezera un pikniks notiek tur 9 balles (20,8 –24,4 m/s) – vētra – Emsim dod nervu zāles, lai neatcerētos Malaiziju, Liepājnieki ķer lidojošās vardes 10 balles (24,5 –28,4 m/s) – stipra vētra – Repše beidzot spēj pacelties gaisā, Liepājas lidosta atgūst dzīvību pateicoties lidojošo plastmasas plēvju kursiem, tiek izkonkurēts Easyjet 11 balles (28,5 – 32,6 m/s) – auka – Latvijā pārvietoties spēj tikai tās trīs tanki, Liepājnieki ērti jūtas kabrioletos pie 50km/h ātruma 12 balles (32,7 –36,9 m/s) – orkāns – Ticīgie cer tikt uzpūsti “debesīs”, Liepājnieki baudkāri skatās kā aizplūst cigāru dūmi 13 balles+ (37,0 - m/s) – Diena pēc rītdienas – Lubāns un Rīgas sporta pils beidzot lido, Liepājnieki no ezera pārvietojas krogos un dzied: Jumtus plēš vējš, bet nenoplēš, pilsētā, kurā piedzimst vējš! |
| 2:57 pm | Zirnekļi Šorīt gaitenī redzēju nesmuku, lielu zirnekli, un kaut kādu stereotipu ietekmē iedomājos, ka tā ir mātīte. Biju arī kaut kur padzirdējusi, ka tikai zirnekļu mātītes ir indīgas. Savā parastajā šaudīgajā prāta, kas pieķeras katrai jaunai domai, pameklēju gogļos informāciju par zirnekļiem. Izrādās, ņe to to bilo! Izrādās, visindīgākā zirnekļa pasaulē, Austrālijas Atrax robustus tēviņa inde ir četras reizes niknāka par mātītes indi. Bet kāda tam jēga, ka cilvēku nogalina kā viena, tā otra? |
| 9:38 am | Orkāns sagādāja vilšanos Tā kā manā vēju pilsētā 20 m/s ir tikai tāds stiprāks pūtiens, padzirdējusi par sestdien gaidāmo orkānu, gatavojos uz kaut ko grandiozu. Pirmkārt, cerību redzēt kaut ko neparastu vēl veicināja fakts, ka šo nakti pavadīju apmēram 100 m no jūras, tiesa gan, daudzstāvu mājas pirmajā stāvā, bet tomēr. Nu, vējš plosījās, plosījās, bet nekā īpaša, klausījāmies līdz kādiem pusčetriem, nospriedām, ka nekā sevišķa, nekur nekas tāds pa gaisu nelidoja, neklaudzēja, nešķindēja, elektrība bija savās vietās, un gājām gulēt. No rīta tikai pamanījām, ka pagalmā pāris priedītes nolauztas. Mēģinājām nokļūt līdz jūrai - neizdevās, uz pretvēja gandrīz uzgulties varēja, smiltis pa gaisu, acis pilnas, neko redzēt nevarējām. Tik vien spožajā saulē saskatīju, ka jūra balta, vienās putās. Vakarā, pārspriežot visu ar bērniem un skatoties televīziju, nolēmām, ka secinājums ir viens - tik vien bija... Bet vējš esot bijis 35 m/s... |
| Monday, January 3rd, 2005 | |
| 7:57 am | Laimīgi - laimīgi Usjo...atvaļinājums pagājis, sēžu atkal pie sava mīļotā rakstāmgalda ar kafijas krūzi pie rokas un nesaprotu, vai vajadzētu vai nevajadzētu sākt strādāt. Kādu seju arī tā kā uzzīmēt derētu... Bet tas nav tas, ko gribēju teikt. Man ir viena apņemšanās jaunajā gadā, kas noteikti jāizsaka publiski, citādi atkal viss būs vējā. /Tā pēdējā pirmssvētku nedēļa un priekšnieka Svētku Uzruna mani okončateļņo izbesīja./ Tātad: Svinīgi solos - neļaušu izmantot sevi vairs nevienam! Nebūs vairs nekādu: Mīļā ....iņa, izdari to un to, palīdzi, pasaki, izlabo, palabo, ieraksti trūkstošo. Katram, kas pie manis vērsīsies ar tādiem tekstiem, nāksies uzklausīt atbildi: vai nu dari visu pats, vai visu daru es, attiecīgi, man arī visi nopelni, un visiem to būs zināt! Būšu nejauka! :-) Bet visādi citādi - laimīgu, laimīgu mums visiem šo gadu! |
| Thursday, December 23rd, 2004 | |
| 9:03 pm | Es nezinu, kas to rakstījis, bet... Es vakar redzēju dīvainus cilvēkus- tie līdzinājās kamieļiem- paši sevi apkrāvuši ar dāvanu maisiem. Un man gribējās tiem pieiet klāt un pajautāt-nu ko jūs darat? Ir taču Ziemassvētku vecītis, kas par visu padomās.. Es atceros, ka sīks būdams mēdzu mammai ar tēti dāvināt lietas, kuras viņi paši bija pirkuši. Nu, piemēram, ķemmi..Nomazgāju to un ietinu papīriņā- pašam jau likās gaužām viltīgs gājiens-„neviens taču neiedomāsies, ka tā ir mūsu Vecā ķemme..” Īsti nezinu kādā vecumā sāku apjaust, ka viņiem varētu būt kādas aizdomas par dāvanu rašanās vietu, bet bija jāizdomā kas jauns! Bērnudārza vecumā jau visiem šķiet, ka zīmē tie kā pats Van Gogs- un es, protams, īpaši neatšķīros ar savas „zīmētājprasmes” īsteno apjaušanu. Manu otu un pirkstu triepieni ar guaša krāsām, šķita esam īsti šedevri. Bet vienīgie manu mākslas darbu apbrīnotāji bija vecāki-un te nu viņi iekrita..jo ļoti daudzus gadus Ziemassvētkos saņēma manus ķeburējumus. Skolas gadi-zīmēšana man vairs nenāk ne prātā. Esmu jau „liels” (kā nekā pašam sava kabatasnauda)-un te nu laikam iekritu es pats, jo: Bērns (nav vienāds) ar veikaliem „Lielais”- kabatas nauda - laipni lūdzam! Un tā šķiet cilvēki sāk aizmirst savas guašu krāsas. Vējš, kas sākumā tiek zīmēts uz papīra pārtop par fēnu (vienīgais papīrs, kas dāvanā iekļauts ir garantijas čeks). Un tu- atceries Ziemassvētkus? Lai taču tie kamieļi paliek tuksnesī...tu dodies uz mājām..noglaudi galvu savam mīļajam, satver silto plaukstu..piespied sev klāt..pasaki..nodziedi..iečuksti ausī..Tu zināsi ko (jo tas taču ir tavs mīļotais cilvēks)..un var arī neko neteikt..vienkārši būt blakus un klusēt..sajust.. Un pēcāk lai iet visi fēni un čaukstošie papīri, jo arī bez tā jau īsti mēs vairs nemākam. Es pats nezinu kā smaidīšu, kad mani bērni man dāvinās vecās ķemmes, bet zinu--- apķeršu, dziedāšu un čukstēšu, cik sasodīti laimīgs esmu..jo man taču ir ko mīlēt..un tā ir pati lielākā dāvana. |
| Wednesday, December 22nd, 2004 | |
| 10:13 pm | Šodien ir vai nu jau gandrīz bija mana ziemas atavļinājuma pirmā diena. Aizraujoši pavadīta - no rīta apskatīta, kāda izskatās jūra solītās vētras gaidās (visa seja smiltīm aplipa, suni un mani vējš gandrīz pa gaisu aizrāva), pēc tam lielā mājas tīrīšana (sivēnu ģimene mēs laikam esam - apbrīnojami vienkārši!), pēc tam šogad pēdējā frančvalodas nodarbība, tests un Sertifikāts par kaut kāda tur Līmeņa apguvi (un priekš kam tas? tikpat tālāk jāmācas), izvārīta kartupeļu biezputra, izceptas dažas karbonādes... Un viss. Afigenākais nogurums, negribas vairs nevienu un neko. Aiz loga vējš patiesi sācis plosīties, rūtis dreb... Brrrr..... |
| Thursday, December 16th, 2004 | |
| 12:10 pm | Atgriezos no pastrādāšnas, pārbaudīju pastkasti - Ziemsvētku kartiņas sasūtītas (žēl ka elektroniski, bet nu lai...) Skatījos un sev par pārsteigumu secināju, ka man vislabāk patīk tādas zīmētas, ar rūķīšiem, sniedziņu, apgaismotām baznīciņām... Nu, veclaicīgā manierē zīme'tas, it kā apdilušas. Interesanti, par ko tas liecina? Es būtu slēptā romantiķe? |
| 7:48 am | Neejiet! Ja vēl neesat pieļāvuši šo kļūdu, tad Neejiet skatīties filmu "Aleksandrs"! Vakar nosēdēju 3 stundas iekš kino, iznācu ārā ar dullu galvu (f... Dolby!), raibām acīm un tukšu dvēseli. Ja cilvēki, taisot kino, grib sabāzt tajā vēsturi zirga devās, grandiozas kauju ainas, vēderdejotājas, līķus, mērkaķus, Edipa kompleksus, tēvu/ dēlu problēmas, problēmas ar savas seksuālās identitātes atzīšanu un vēl daudz ko, tad nekas prātīgs nesanāk. Esmu dusmīga par lieki iztērēto naudu. |
| Thursday, December 9th, 2004 | |
| 8:36 am | Jūtos nelaimīga. Ja uzrakstīšu to uz stikera un pielipināšu monitora kreisajā stūrītī, varbūt šis atgādinājums palīdzēs savākties. Brrr... neciešu šos pastāvīgos kāpumus un kritumus. Nekas tāds taču nav noticis... |
| Monday, December 6th, 2004 | |
| 2:28 pm | Depresijas Pusi dienas strādāju un pa starpām miju vēstules ar vienu ārkārtīgā bezcerībā ieslīgušu būtni. Mēģinu viņu uzmundrināt. Nez, vai izdosies. Pārāk ieildzis viņai tas viss. Savādi. Un kas gan tāds manī laiku pa laikam parādās, ka visādi ļauži meklē savas bēdas sūdzēt. Es taču pati esmu briesmoti depresīva. Un maza, un pazaudējusies laiku pa laikam... |
| Friday, December 3rd, 2004 | |
| 7:01 pm | Ziemssvētku dziesmas Šodien darbā īsā diena, pārnācu mājās jau ap četriem, nevis ap septiņiem, kā parasti. Un tāda gara mājas pēcpusdiena sanāca. Pat mazliet dīvaini, neierasti. Kaut kāda netipska mūzika skan. Izrādās, meita sakačājusi no interneta veselas 83 Ziemssvētku dziesmas, kādas jau nu tajā DC++ gadījušās, un tagad mums mājās ir "Ziemssvetku noskaņa". Respektīvi, mani pamazām sāk pārņemt svētku depresija - laukā tumšs un lietus līst, uz galda deg svecīte, smaržo mandarīnu mizas un patlaban skan Last Christmas I gave you my heart... Un tā tālāk, pēc pilnas programmas. Un darbīgā noskaņa sairst kaut kādā pelēkā nostalģijā un vatainās, ne ar nepamatotās skumjās. Cik ilgi var klausīties šos saldumus? Bet kaut kā nav spēka izslēgt, nopūst sveci un ķerties atkal pie kaut kā sakarīga. Un paraudāt gribas. |
| Wednesday, December 1st, 2004 | |
| 7:35 am | Es vakar biju mazliet nejauka ragana un palidinājos uz slotas. Izbaudīju to ļaunpriecīgo lidojuma sajūtu un tagad gaidu nosēšanos. Cerams, ka tā būs mīksta. Atsitiens pret zemi mēdz būt nu tā, ne īpaši... var arī uz pēcpuses piezemēties. Sekas, kā vienmēr, būs. Tomēr slotu es nevienam neatdošu. Vēl kādreiz noderēs.:-)) Current Mood:  bitchyCurrent Music: Es šodien jūku prātā, es šodien būšu brīvs... |
| Monday, November 29th, 2004 | |
| 8:15 am | Sapnis Šonakt pa ilgiem laikiem mani piemeklēja tāds sapnis, kad guļot apzinies, ka tas varētu būt sapnis, un pat ceri, ka pamodīsies un nekā no tā vairs nebūs. Jo īstenībā, ja tā būtu tāda, kā redzētais, būtu pārlieku riebīga. Kaut kādas trīs dimensijas - viena es, īstā, kura patiesi guļ savā gultā, otra es, kura cenšas pamosties, guļot figviņzinkur, un vēl trešā, kura kārtējo reizi izdzīvo murgu, kas varī varētu būt īstenība... Sapnis bija par to, ko es dēvēju par "savu lielo mīlestību". Interesanti, ka es nekad sapņos neredzu viņu pašu, bet gan tikai cilvēkus, kuri man par viņu stāsta, izsaka savus viedokļus, nosoda mani, nosoda viņu... Cilvēkus, par kuru eskistenci es zinu, bet nekad neesmu pat fotogrāfijās redzējusi. Šonakt šo cilvēku bija īpaši daudz. Es mazliet baidos no šiem sapņiem, jo tie vienmēr piepildās un nekad neko labu nepavēsta. Bet šis cilvēks taču no manas dzīves ir aizgājis jau vairāk nekā pirms pusgada un īstenībā nekad arī tā pa īstam nav tajā manā dzīvē bijis. Kaut gan mēs bijām kopā gandrīz trīs gadus. Tikai tā kopābūšana izrādījās neīsta. Nu jā, vecs stāsts. Kur gan mans astrālis šonakt klejojis un kāpēc? Gandrīz gribētos piezvanīt un apjautāties, vai kaut kas nav noticis, bet zinu, ka labāk nevajag... Reizēm man šī cilvēka tomēr ļoti pietrūkst. |
| Friday, November 26th, 2004 | |
| 12:41 pm | Ne no šā ne no tā tāds sērīgs noskaņojums pārņēma... Laikam slapjdraņķis & pilnmēness & tuvā advente vainīgi. Sapurināties vajadzētu, bet negribas. Paķīselēšos šodien, ja nu tā sanācis... |
| Thursday, November 25th, 2004 | |
| 8:43 am | Darbīga diena un šaubas Es šorīt darbīga kā Trusītis. Pirksti niez (un mēle arī), kā gribas kaut ko vērtīgu padarīt. Interesanti, kas nosaka šo darbprieku vai ne-prieku, jo nekas Tāds taču nav noticis? Tiesa, esmu labi izgulējusies. Nevaru izlemt, vai uzdāvināt savai apkopējai L'Oreal lūpu krāsu (pavisam jaunu, man dāvinātu, bet man tā nepatīk, vai nē? Neesmu to lietojusi, un viņai ar viņas aldziņu vienai pašai trīs bērni uzturami, un lūpu krāsas par piecīti un cik tur viņa atļauties noteikti nevar. Bet vai tā nebūs tāda apšaubāma labdarība, atdot to, kas pašai nav vajadzīgs un nepatīk? Viņa jau neapvainosies, zinu droši, bet... |
| Tuesday, November 23rd, 2004 | |
| 9:22 am | Atveru šorīt Delfus - Ukrainā revolūcija. Tikai 150 teltis uz 200 000 cilvēkiem. /Interesanti, kāds pie šiem tur laiks?/ Lai cilvēki uztrauktos politikas dēļ... Nē, nu patiesi, viņiem laikam personīgo problēmu pamaz. Bet es visu rītu dungoju: Es gribu, es gribu, es gribu, es gribu... raudāt. Nē, raudāt es īstenībā negribu. Bet kaut ko gribu. Ēst gribu un novājēt gribu, ne jau daudz, par pāris kg tikai. Un kā to būtu savienot? |
| Monday, November 22nd, 2004 | |
| 9:02 am | Salstu Izskatās/ sajūtas, ka četras dienas neviens ar šitā kantora kurināšanu nav aizrāvies. Baisi auksti. Kas darbaprieku neveicina nu itin nemaz. Brīvdienās biju domājusi pastrādāt, tak kas tev deva. Atstiepu visu atpakaļ svaigu un neskartu. Mierinu sevi ar domu, ka ordeņus par pārstrādāšanos neviens nedod, un vispār, kas es, esmu vai neesmu cilvēks, ka man brīvdienās jāstrādā?!:-)) Biju Pūres baznīcā. Izcils objekts. Vienīgā luterāņu baznīca Latvijā ar trim torņiem. Tās priekšā, tādā apaļā laukumiņā, aug liels ozols, tik simetrisks un pareizs, nu gluži kā no pieclatnieka.:-) Izrādās, ozolu 1845.gadā stādījuši Pūres baroni luterānisma kurās tur gadadienas atcerei. Tātad tam ir 159 gadi. Izskatās gan tāds šmaugs. Bet man bija brīnums, ka tieši baznīcas priekšā, tik tuvu ieejas durvīm, ir atradusies labvēlīga vieta tāda diža koka izaugšanai. Ir tak dzirdēts, ka ozoli augot āderu krustpunktos, ka vispār ar šiem grūti kaut ko saprast... Laikam jau patiesi baznīcai ir kādas auras... |