|
[Mar. 28th, 2024|07:52 am] |
me: mosties! simo: ir Pūpolsvētdiena? me: nē, Zaļā ceturtdiena simo: ko tas nozīmē? me: tā ir diena, kad neko nedrīkst nest no meža simo: kāpēc? me: nezinu, tādi noteikumi simo: noteikumi ir sūdi |
|
|
|
[Mar. 27th, 2024|06:34 pm] |
vai kāds zina, no kāda avota tulkotas gistava flobēra vēstules jaunajā rīgas laikā? pēdējās vēstules krūšu apraksti bija 💔, bet visas e-grāmatas, kuras esmu atradis, šķiet nogriezušas vēstuli tieši pirms labākās daļas. |
|
|
|
[Mar. 27th, 2024|10:50 am] |
vakar biju uz jrt. lai gan domāju, ka teātris būs pārpucēts un pārāk svaigremontīgs, tā nebija. māja ir jauka, joprojām maza un silta. drusku maldījāmies gan. un lai gan domāju, ka hermanis jau sen ir, nu, kā lai tā pieklājīgi pasaka, galvā sapisies, wow, cik izrāde bija laba.
ar pietāti pret grāmatu, ar pietāti pret katru aktieri, ar pietāti pret skatuvi (nekādas scenogrāfijas, daži rekvizīti), vibrējošs transs, trapīgs stāstījums, trupas siltums, blīvums un trauslums.
un man kaut kā ļoti vajadzēja atkal atcerēties, ka viss ir pārejošs, viss ir mirstošs, tikai drusku maģijas paliek. |
|
|
|
[Mar. 27th, 2024|07:56 am] |
Simons: varbūt tu kādu rītu vari uztaisīt īstas pankūkas, nevis no dollar store? |
|
|
|
[Mar. 26th, 2024|10:44 am] |
arvien biežāk uznāk tādas nospiedošas, bet ne pārāk lielas, bailes un skumjas, ka no šīs pasaules nav iespējams izkāpt. ceļojot kaut kā likās, ka esam brīvāki, kustīgāki, tas ir perfekts eskeipisms, tomēr tieši ceļojot arī līdz kaulam izjutu, cik pasaule ir maza, un cik mēs ievainojami. un nav tādas vietas, kur paslēpties. ja nu vienīgi opija mākonī, ne. un ikdienas lēmumi - no "braukt ar riteni garām ru vēstniecībai vai nē" līdz "vai pasūtīt dārgās flīzes vannasistabai" - visu laiku ir tādā kara esamības un tuvākas iespējamības ēnā.
un es redzu to mazo mazo apdzīvojamo zemes daļu, nelielu svītru starp zemi un mākoni, tas taču klaustrofobiski.
vīrs saka, ka varbūt man vienkārši pietrūkst saules. |
|
|
|
[Mar. 22nd, 2024|11:59 am] |
visa cita starpā es uz tādu atgriešanās eiforiju piereģistrējos skriet pusmaratonu maijā. ārā ir slikts laiks, vēss, man ir iesnas, izskrējusi esmu, šķiet, tieši reizes četras. drusku mēģinu sevi mierināt, ka esmu pietiekami spēcīga, lai vēl paspētu, nu tur joga katru rītu, daudz staigāju, braucu ar riteni. vai ne, what can go wrong. un aizvakar biju uz vienu funkcionālo treniņu, tā laikā pat īsti neiesvīdu, labi jutos, grūtību nebija, bet šodien, bet šodien.. - pa trepēm uzkāpt nevaru, apsēsties nevaru, pieliekties nevaru. tātad - kājas -, kas man noderētu pusmaratonā un kas, manuprāt, nebija nemaz tik vājas, izrādās ir supervājas.
// vēl cita starpā, kādu jūs man ieteiktu, tādam svētdienas vingrotājam, pulkstenīti nopirkt? man jau svarīgākās laikam ir "kā izskatās" kategorijas, bet drusku gribētos arī sekot līdzi sirdij un tā. |
|
|
|
[Mar. 22nd, 2024|08:13 am] |
Siguldā esot tāda grupa jeb Māsība: "Tur visai atklāti tiekot apsaukāts mūsu valsts prezidents, atbalstīti padomju laiki un pielūgta Kali dieviete" |
|
|
|
[Mar. 21st, 2024|11:05 pm] |
mantra pret burn-outu: The Tao does nothing, yet leaves nothing undone. |
|
|
|
[Mar. 21st, 2024|03:01 pm] |
Mani neinteresē māksla, kurā es neredzu "dziļākas garīgas patiesības". Un tādu režisoru kā Godāra vai Kubrika darbos manuprāt to ir nulle. Ego estētika. grafiskais dizains ar lielummāniju. Brīžam - ironija par "dziļākām garīgām patiesībām" (tomēr nekad ne tik laba, lai man būtu smieklīgi) un brīžam - to imitācija, bet nekur ne godīgas attiecības. Un tas nav tāpēc, ka viņi ir vīrieši vai slikti cilvēki, jo arī fon Trīrs, piemēram, ir vīrietis un slikts cilvēks, bet viņa sarunas ar Dievu jūtu kā īstas. Savukārt Akermanes un Vardas darbos mani īpaši neinteresē politiskais / sociālais aspekts, lai gan tieši tas viņas ir padarījis slavenas - feminisms, šķiras, utt. Tādā ziņā es esmu slikta feministe - man viņas ir pirmkārt režisores, kas reflektē dziļākas garīgas patiesības. |
|
|
|
[Mar. 21st, 2024|12:34 pm] |
"Spirituality is a personal journey towards connecting first to self, then to others & finally to the world around you" |
|
|
|
[Mar. 20th, 2024|11:40 am] |
Manuprāt Somija ir "laimīgākā" no visām valstīm 3 iemeslu dēļ: 1) cilvēki īsti nepavelkas uz grind kultūru, ļoti daudz relaksējas (iespējams arī dabisku īpašību dēļ) 2) visos sabiedrības slāņos raksturīga psiholoģiskā apzinātība. nekur agrāk neesmu dzirdējusi cilvēkus tik daudz casually runājam par mentālo veselību 3) sociālā & izglītības sistēma, kas ar milzīgu cieņu izturas pret individuālām atšķirībām - thus, spillovers uz personiskajām attiecībām |
|
|
|
[Mar. 20th, 2024|10:23 am] |
es sevi pārspēju jau trešajā dienā jeb spilvens - birojs 2h, pa ceļam vēl iebraucu Zvaigznē nopirkt Ciglīti. kāpēc es to visu piefiksēju? jo man ir svarīgi saglabāt to ceļojumā iegūto plūsmas sajūtu. ka es neskrienu, bet dzīvoju. |
|
|
|
[Mar. 20th, 2024|07:49 am] |
Es nezinu cilvēki kaut kā strādā ar saviem trigeriem vai vnk pieņem ka tā ir īstenība / Visi ir cūkas / vini paši ir nederīgi |
|
|
|
[Mar. 20th, 2024|07:32 am] |
Mana kino gaume ir tāda ka godārs škiet loti slikts režisors bet Varda un Akermane- neiespẽjami labas. Un tā nav politika vai “izkopta gaume”, es jau 20 gadu vecumā tragiski reagẽju uz psihopātiju mākslā |
|
|
|
[Mar. 20th, 2024|08:29 am] |
mazliet literatūras: "21. gadsimta Vācijas akadēmijā atdzimis Rubensa "Sabīniešu nolaupīšanas" tuvplāns: ārzemju pētniece, trimdiniece, cīnās pret vecāku vācu profesoru viņa kabinetā, kož, sper, tiecas prom no viņa uzmācīgā tvēriena"
https://satori.lv/article/izdzivosana-klusuma |
|
|
|
[Mar. 20th, 2024|08:22 am] |
DELFI. Atlantijas okeāns nepastāvēs mūžīgi, liecina pētījums Āfrika lūst divās daļās – būs jauns kontinents vai nebūs? Kontinentu pārvietošanās var aizsūtīt pie tēviem visus planētas zīdītājus Dzīvsudrabs stāsta par lielāko masveida izmiršanu planētas vēsturē |
|
|
|
[Mar. 19th, 2024|06:10 pm] |
Bovē busā beibe ar ideālu nazālu akcentu pajautāja, kur apstājas buss, viņai bija ķiršu sarkanas lūpas, kļošas un čirkaini mati, es zināju, ka viņa dodas uz Parīzi, es zināju, ka viņa ir mācījusies franču valodu un es zināju, ka varu izlikties, ka nedzirdu viņas mazliet britiskos “t”.
Bet I am too old for this shit, tāpēc ar austrumeiropas akcentu teicu angliski “Porte Maillot”, iebakstot kartē aptuvenā rajonā.
Blakus lidenē sieviete lasīja grāmatu, ko sauca Monas Lizas skatiens vai tamlīdzīgi, kā grāmatzīmi izmantojot lapu, kur sadrukātas visādas Monas Lizas, I shit you not.
Man ir pāris brīvas stundas, un es zinu, ka viss mans cinisms ir bailes. I used to be young here. Neviena cita pilsēta nav tā man iesitusi pa aknām, neviena cita pilsēta mani nav tik skarbi audzinājusi, un ikreiz, kad redzu sapni par Parīzi kāda acīs, es redzu sevi. Un man bail, ka nekas labāks man neienāks prātā kā uzrausties Monmartras kāpņu augšā, skatīties uz šo nemainīgo pilsētu un zināt, ka es šeit esmu atvedusi pilnīgi visus cilvēkus, ko jebkad esmu mīlējusi.
Jāuzkrāso lūpas, neesmu mēnesi krāsojusi lūpas. Viņi tur spēlēs kādu banālu RHCP dziesmu, un es sev jautāšu - ko es šeit daru? |
|
|
no spilvena līdz birojam |
[Mar. 19th, 2024|10:01 am] |
šorīt divas stundas un 20 minūtes un es neko apzināti nedarīju savādāk. tāda pati tēja bērniem, joga man, veļa iekšā, putra bērniem, kafija man, skatīšanās pa logu (pavasaris nāk), skropstas man, rotaļas bērniem, bērni ģērbjas, es ģērbjos, bērni ārā, veļasmašīnas izkāršana, es ārā, pa ceļam vēl vizinu šos uz maiņām uz sava riteņa bagāžnieka. un viss lēni. |
|
|
|
[Mar. 18th, 2024|11:15 am] |
es jogoju ar jūtūbi, neesmu tāds advancēts susļiks, kas spēj izdomāt savus vingrojumus pats. nu lūk, vakar jogoju brīvdienu režīmā - pa dienu un ilgāku laiku - un jaunākais gandrīz visu laiku sēdēja blakus, skatījās uz ekrānu, uz mani, uz ekrānu, uz mani un komentēja, vai es daru pareizi vai nē. mierīgā, klusinātā, novērojošā pieaugušā balsī. |
|
|