kvōrums ir prātīga iebilde. Sanāk tāda kā laimes spēle, vai vairāk būs to latviešu, kam savāktais balsojums uz referendumu kremtīs un būs jāiet cīņā "par latviešu valodu", vai tomēr Ķīļa atturībnieku; labi būtu jebkurš no šiem variantiem, bet, ja abi puse uz pusi tad, protams, kutelīgi :D

mans apsvērums ir, ka parakstu vākšanas, piketēšanas, biedrību dibināšanas, zabastovkas, svētku svinēšanas ir gribu/negribu lieta, katram pēc savām pārliecībām, bet vēlēšanas, referendumi, iedzīvotājskaitīšanas etc. visvalstiski pasākumi, kuros nevar nepiedalīties.

Es tomēr redzu atšķirību starp vēlēšanām un referendumu. Ja kāds ierosina referendumu par kādu absolūti debīlu jautājumu (piemēram, cik svecītes jāliek Ziemsvētku kociņā), tad man nav jāpiedalās šādā farsā. Tiem, kam tas liekas baigi svarīgi, lai iet un ķēmojas. Negribu tajā piedalīties un periods. Ja debīleņu procents ir pietiekami mazs, tad šī pasākuma vienīgās sekas ir iztērētā nauda, bet citādi tas ir faktiski nenoticis und alles.
Bet ja runā par konkrēto referendumu, tad tiem, kas gribēs dabūt cilvēkus pie urnām nāksies pamatīgi pasvīst, lai viņi kādā draņķīgā februāra sestdienā paceltu pēcpuses no dīvāna. Un kas tad ir visiedarbīgākie līdzekļi? Protams, pamatīga smadzeņu skalošana visos virzienos ala latvieti nepadodies, krievi nāk, iestāsimies par pašcieņu, beidzot piecelsimies kājās un visiem parādīsim utt. Lieki teikt, ka tas tikai nokaitēs atmosfairu vēl vairāk. Pie patreizējā pofigisma cilvēkus ir pamatīgi jāpārbiedē, lai panāktu, ka viņi balso. Kam tas vajadzīgs? Kā mūsu dzīve no tā kļūs labāka? Man šķiet, ka daudz labāk kopējam labumam būtu skaidrot cilvēkiem par to, cik bezjēdzīgs ir šis pasākums. Lai tas SC elektorāts iet un balso pilnīgi, ja reiz darīt nav ko. Lūdzu!
Tāpēc es negribu visā šitajā šļurā un minikariņā piedalīties.