"Hēdonisti, protams, vienmēr ir jutuši šīs problēmas elpu pakausī un kā nu mācējuši metušies kaut ko darīt šajā sakarā. Mills, piemēram, runā par lielāko labsajūtu lielākajam iespējamajam aģentu skaitam, nevis vienam indivīdam. Grieķi vairumā gadījumu argumentē – būt ti- kumiskam pats par sevi ir bauda, un tāpēc nepastāv iespēja, ka pēc baudas ejošais varētu kļūt netikumisks. Pragmatiķi un arī mūsdienu modīgie morāles filozofi, kā Alesdeira Makintairs, norāda uz to, ka cilvēks ir no citiem ārkārtīgi atkarīga būtne, tāpēc pragmatisku apstākļu dēļ veicinās labus tikumus. Taču visi šie argumenti ir vāji, un tas ir daudzas reizes pierādīts.

Morālei nekad nav racionāla pamatojuma. Morāles normas nevar pamatot pragmatiski. Rietumu filozofija nekad nav spējusi savienot ontoloģiju ar ētiku, tas ir, kaut kādu mācību par to, kā viss patiesi ir, ar to, kā tikumi no tā izrietētu. Tikumi acīmredzamā veidā neizriet no tā, ko mēs zinām par pasaules iekārtojumu, un pragmatiski vai racionāli nav pamatojami ar tiem līdzekļiem, kas ir Rietumu filozofijas rīcībā. Zvaigžņotā debess virs galvas mūsdienās varbūt arī nav vairs tāds brīnums kā Kanta laikos, taču morālais likums sirdī ir tikpat liela mistērija kā agrāk."

Avots http://www.puaro.lv/lv/esejas-raksti/pavisam-iss-ieskats-hedonisma-teorija