Un tev tiešām nav tā, ka citreiz VAJAG sastāstīt brīnumus, piemēram, nepateikt kādam, ka tas, ko viņš labu gribēdams darījis, ir galīgi garām, ka tu negribi, lai mamma tev zvana ik pārdienas, lai paprasītu, vai tu nomazgāji traukus un aplēji puķes, un tad vēl tie meliņi priekšniecībai - viss notiek, būs, šodien esmu slima un nebūšu...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Meliņi, protams, ir pats par sevi saprotams ;)
Protams, ir bijis - negribas uz darbu n piezvanu, ka slikti jūtos. Bet par to nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus..
Tie ir tādi meliņi, lai pati justos labāk, lai atvieglotu tik grūto dzīvi, lai sevi palutinātu, lai neļautu darīt pāri :) Nē, tas man grutības nesagādā..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet man sagādā, varbūt tādāļ, ka izmantoju tos pārāk bieži?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt.. Ja jau pati sevi esi pazaudējusi tajā visā..

(Reply to this) (Parent)

Un tad vēl tas, ka nevaru nevienam izstāstīt visu līdz galam. Tā sajūta, ka dzīvoju divās, trī vai pat vēl vairākās īstenībās vienlaikus - vecāki nezina, cik pelnu un cik patiesībā esmu nogurusi no sava darba... Darbā nezina, cik nedoša savā vietā jūtos... Draugi nezina, ka bieži vien nepiekrītu viņu viedoklim un "pieciešu"tikai tādēļ, lai nebūtu pavisam viena... un tā tālāk un tā vienmēr...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā tas ir - nekad neviens pasaulē mūs nepazīst tik labi un līdz galām kā tikai mēs paši.. Ar to laikam jāsamierinās.. Lai gan tas ir sāpīgi.
Man liekas, Tev vajadzētu nedaudz pamainīt vidi vai cilvēkus sev blakus, atrast tādus, ar kuriem Tu vari justies patiesi!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par to jau ir runa

(Reply to this) (Parent)