|
October 8th, 2005
12:15 pm Esmu nogurusi no daudzajām lomām - mājās, darbā, ar draugiem, ar vecākiem, ar kaimiņiem un svešiniekiem... Kad tad es esmu pati es? Vairs sevi nepazīstu. Varbūt tas nāk ar zināmu vecumu - tu vairs nespēj būt līdz galam godīgs, pat pats pret sevi. Esmu iemācījusies būt "laba". Un man tas nepatīk. Vairs nespēju cilvēkiem pateikt riebeklības, pat tad, kad viņi to ir pa īstam pelnījuši. Esmu iemācījusies valdīties. Ak dievs, kā man gribētos vienreiz saņemt visus spēkus un pateikt dažiem cilvēkiem tieši acīs tieši to, ko es par viņiem patiesībā domāju, vai arī to, ka es par viņiem vispār nemēdzu un arī negribu domāt!
|
Comments:
Atgūsti sevi. Neizliecies citiem..
Tev sanāk? Ir kāda recepte? Dalies pieredzē!
Es pēc dabas vienkārši tāda esmu - neciešu melus, izlikšanos divkosību.. Cenšos visās dzīves situācijās rīkoties adekvāti, neuzspēlēti. Droši vien tas atkarīgs no cilvēka rakstura. Ir tādi, kuriem nav drosmes būt patiesiem, varbūt tās ir bailes, ka nesapratīs, pārpratīs.. Nezinu :)
Un tev tiešām nav tā, ka citreiz VAJAG sastāstīt brīnumus, piemēram, nepateikt kādam, ka tas, ko viņš labu gribēdams darījis, ir galīgi garām, ka tu negribi, lai mamma tev zvana ik pārdienas, lai paprasītu, vai tu nomazgāji traukus un aplēji puķes, un tad vēl tie meliņi priekšniecībai - viss notiek, būs, šodien esmu slima un nebūšu...
Meliņi, protams, ir pats par sevi saprotams ;) Protams, ir bijis - negribas uz darbu n piezvanu, ka slikti jūtos. Bet par to nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus.. Tie ir tādi meliņi, lai pati justos labāk, lai atvieglotu tik grūto dzīvi, lai sevi palutinātu, lai neļautu darīt pāri :) Nē, tas man grutības nesagādā..
Bet man sagādā, varbūt tādāļ, ka izmantoju tos pārāk bieži?
Varbūt.. Ja jau pati sevi esi pazaudējusi tajā visā..
Un tad vēl tas, ka nevaru nevienam izstāstīt visu līdz galam. Tā sajūta, ka dzīvoju divās, trī vai pat vēl vairākās īstenībās vienlaikus - vecāki nezina, cik pelnu un cik patiesībā esmu nogurusi no sava darba... Darbā nezina, cik nedoša savā vietā jūtos... Draugi nezina, ka bieži vien nepiekrītu viņu viedoklim un "pieciešu"tikai tādēļ, lai nebūtu pavisam viena... un tā tālāk un tā vienmēr...
Tā tas ir - nekad neviens pasaulē mūs nepazīst tik labi un līdz galām kā tikai mēs paši.. Ar to laikam jāsamierinās.. Lai gan tas ir sāpīgi. Man liekas, Tev vajadzētu nedaudz pamainīt vidi vai cilvēkus sev blakus, atrast tādus, ar kuriem Tu vari justies patiesi! |
|