10:56 pm - marijai. arī no manis. turpinājums ...
Eju es šodien darīt savu darāmo un satieku uz ielas V., ar kuru reiz kopā studiju solā sēdēju. Nekad neesmu ar viņu ne draudzējusies, ne čupojusies, ne kā citādi sevišķu vietu viņš ieņēmis manā dzīvē, tač mēs tā ik pa laikam uz ielas vai sabiedriskajā transportā viens otru ieraugām un pieklājības frāzēm apmijamies. Šis tāds pats - kā vienmēr melnā un kapuci galvā, starojošām, skaistām zilām acīm, balto pērļu smaidu, diskrēts - viss kopā tik tīkami. Papļāpājām divas trīs minūtes kā vienmēr. Viņš joprojām dzīves nihilists, bez mērķa un jēgas, neesot ne darba, ne naudas, ne mācības. Bet tomēr smaidīgs un šķiet nekas viņu pārāk neuztrauc. Atceros, neviens skolotājs nevarēja pierādīt viņam, ka jebkam ko darām ir jēga. Un tā viņš klīst un dzīvo un ir smuks bezgala (tagad ar pāris mazām krunciņām vēl pievilcīgāks) un drošivien joprojām klausās smago metālu un ... projāmejot teica man - gan jau atkal kādreiz saskriesimies. Un es nodomāju - vismaz ir dažas lietas dzīvē, kas nemainās!
Tomēr niez tie pirksti uzrakstīt par to 5dienu un sniegiem aiz loga un K.V. dzeltenā džemperī, kurā bija caurums; un Velflinu, kurš ceļoja pie viena un otra, kādu laiku arī manā klēpī pabija; un mākslas darbiem, kuros bija karbonādes ar majonēzes rūtiņām un tantuki ar sarkaniem vaigiem, virtuves garaiņiem un trauklupatu smaržu; un tualetēm uz robežas, kurās nekad nav tualetes papīrs; un traumatiskiem stāstiem iz bērnības par piečurātām biksēm un miskastēm; un auksto karu, kur dziesma par māju, kurā labi vienmēr un kur viss pieder "mums"; un kafe, kurā tik mājīgi, ka negribas atgriezties Rīgā; un pa Edmundu Jansonu, kurš šķita vislabākais; un par kleitu logā, kas bija no sapņa; un nezināma materiāla skulptūrām dievnama nišās, kuras lētas un robustas; un par klasicismu, kas man tīk un ko tur darīt; un par meitenēm, kas nokavē un nevar atrast ceļu ...
un par daudz ko citu, ko vairs neatcerēšos un kas netika uzrakstīts!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |