when the time swirls - Kā es satiku V., mēs parunājām un viņš atkal aizgāja

08:14 pm - Kā es satiku V., mēs parunājām un viņš atkal aizgāja

Eju es šodien darīt savu darāmo un satieku uz ielas V., ar kuru reiz kopā studiju solā sēdēju. Nekad neesmu ar viņu ne draudzējusies, ne čupojusies, ne kā citādi sevišķu vietu viņš ieņēmis manā dzīvē, tač mēs tā ik pa laikam uz ielas vai sabiedriskajā transportā viens otru ieraugām un pieklājības frāzēm apmijamies. Šis tāds pats - kā vienmēr melnā un kapuci galvā, starojošām, skaistām zilām acīm, balto pērļu smaidu, diskrēts - viss kopā tik tīkami. Papļāpājām divas trīs minūtes kā vienmēr. Viņš joprojām dzīves nihilists, bez mērķa un jēgas, neesot ne darba, ne naudas, ne mācības. Bet tomēr smaidīgs un šķiet nekas viņu pārāk neuztrauc. Atceros, neviens skolotājs nevarēja pierādīt viņam, ka jebkam ko darām ir jēga. Un tā viņš klīst un dzīvo un ir smuks bezgala (tagad ar pāris mazām krunciņām vēl pievilcīgāks) un drošivien joprojām klausās smago metālu un ... projāmejot teica man - gan jau atkal kādreiz saskriesimies. Un es nodomāju - vismaz ir dažas lietas dzīvē, kas nemainās!