- 7.5.15 22:12
- nebija nekāda labā diena, dienas sākums bija uz ah, ah, urā, dienas beigas bija pļek (uztaisīju scēnu franču valodas nodarbībā), traģēdiju ūdensglāzē. māģināju atvainoties, bet nezinu, vai sanāca. tagad sēžu un graužu nagus un domāju, ka esmu egomaniaks. vai arī man vienkārši katastrofāls upura sindroms un uzmanības deficīts un gribās, lai visi gar mani ņemās un mani žēlo. domāju, ka laiks iemācīties savaldīties, citādi kaut kā stulbi cienījamā vecumā publiski asaras birdināt. it kā nemaz bremžu nebūtu. neredzēju ekrānu, gāju tuvāk, lai vismaz kaut ko saskatītu, bet lai patiešām redzētu kaut ko vajadzēja pieiet pusotru metru no ekrāna, rezultātā pasniedzējai arī sāka rokas trīcēt, un aiz dusmām apraudājos, tādas, luk, mīļie cibiņi man izdarības cienījamā vecumā. sev par attaisnojumu varu bilst, ka nebiju dusmīga uz pasniedzēju, bet uz pašu faktu, ka ņehuja vidējā attālumā neredzu. tik no malas tas droši vien pavisam savadāk izskatījās. mājās braucot aizdomājusies gandrīz uzbraucu gājējam, par metra tiesu (nepamanīju, ka iet pāri gājēju pārejai).
oh, goš, kauns no kursabiedriem un no pasniedzējas. par gājēju pofig, gājējam knaps izbīlis un dusmas, turklāt tas vismaz atvainošanos pieņēma, pasniedzējas žēl. tiesa, es viņai iepriekš biju pateikusi, ka man ir problēma ar redzi un burtu izmēŗiem. tas tā kā manu nu, jā, pasīvi agresivo iznešanos cerams mazliet mīkstina. - 16 rakstair doma
draugi visi 16 ierakstīties rakstīt laboties