man ļoti patika stāsts par to, kā viņa šo grāmatu esot rakstījusi, man liekas, Gilberta savā "Big Magic" par to raksta - Brenē parasti esot grūti un mokoši rakstīt, bet labi padodoties runāšana un stāstu stāstīšana, tad nu dažus mēnešus pirms grāmatas nodošanas termiņa saaicinājusi draudzenes savā pludmales mājā un stāstījusi viņām stāstus, draudzenes pierakstījušas, tad Brenē savākusi draudzeņu piezīmes, cilpojusi uz kabinetu un rakstījusi, uzrakstījusi un atkal lasījusi priekšā, un stāstījusi, un papildinājusi, un lasījusi atkal un tā kamēr grāmata gatava. 

par pašu grāmatu - pēdējo nodaļu varēja izlaist. citādi, lieliska grāmata, man jau liekas, visiem, bet īpaši tiem, kuriem aktuāli vai kuri mokās ar piedošanu, palaišānu un visām tādām būtiskām lietām. izrādās, lai patiešām kādam piedotu, viņš ir pietiekami jāmīl. pie šī teikuma manā galvā kaut kas saslēdzās, ziniet.