Augstprātīgi paskaties uz situāciju un atgādini sev, ka jau nākamajā dienā tevis tur vairs nebūs, bet viņš, nabaga grūtgalvis, paliks turpat.

Un paņem 2 h pusdienlaiku, visu dienu kafijo ar mīļākajiem teju bijušajiem kolēģiem & tad stundu pirms darba laika beigām saki, ka nu tu dosies.

:) cik es viņu atceros, ieradīsies viņš ar divu stundu nokavēšanos (līdz tam laikam es seifu jau būšu paspējusi iztīrīt un visu, kas patiešām darāms izdarīt), nu un tālāk es pēc tava padoma, traucēšu citiem strādāt. :)

:D :D :D

un paliks bez manis. es tik ļoti uz viņu apvainojos tāpēc, ka viņš pat nezin, no cik daudzām ziepēm es šo paglābu tā gada laikā kamēr es tur biju. nevajadzēja glābt, tad viņu citi būtu norakuši un nevajadzētu man ar šo tikties. :) :) :)

Nevajadzēja glābt, pērles cūkām. Bet vienīgais, ko tu vari darīt, ir vairs nekad nedarīt vairāk par minimumu cilvēkiem, kas to nenovērtē. Draugiem un radiem - jā, darbam - nē. Man ir līdzīga situācija & nožēloju, ka savas intereses neuztvēru kā vissvarīgākās, jo, kamēr es glābu kolektīvu, citi klusiņām turēja rūpi par sevi. Vari minēt trīsreiz, kuriem ir atzinības un paaugstunājumi, kuriem - veselības problēmas.

oh, ir lietas, kuras labi cilvēki mācās no savām kļūdām.

es arī atskatoties domāju, ka darīju nepareizi, jo viņam nebija iespējas dabūtu pa galvu un pārdomāt savus akšenus, līdz ar to cilvēkam sliktāk, ilgtermiņā.