- 30.6.15 15:07
- Šis raksts (de Botton) ir interesants. mazliet didaktisks, kā viss no viņa, un interesants.
aizķēra visi ruskina (john ruskin) citāti, visvairāk šis:
‘No changing of place at a hundred miles an hour will make us one whit stronger, happier, or wiser. There was always more in the world than men could see, walked they ever so slowly; they will see it no better for going fast. The really precious things are thought and sight, not pace. It does a bullet no good to go fast; and a man, if he be truly a man, no harm to go slow; for his glory is not at all in going, but in being.’
un šis:
‘A man is born an artist as a hippopotamus is born a hippopotamus; and you can no more make yourself one than you can make yourself a giraffe.’
dzīvot paliek vieglāk un vienkāršāk, ne? "the really precious things are thought and sight, not pace", "his glory is not at all in going, but in being", un, visi jau piedzimstot ir mākslinieki. ļoti skaisti, ļoti pūkaini, ļoti nomierinoši, ļoti iemidzinoši un ... maldinoši. vai varbūt patiešām "being" rada domas? drīzāk nē, nekā jā. being ir domu absence, domas ir kaut kas, kas paskrien un pārskrien, kā vilnis uz ūdens virsmas, tāpat "sight", ja vien "sight" neved pie "insight".
un, es nezinu, man kamera palīdz skatīties un pamanīt, ievērot. tiesa, es pēc laika bildes izdzēšu, bet caur fotoaparātu es ieraugu vairāk, vismaz tā man pašai liekas. lai izkoptu līniju tomēr vajadzīgs laiks. lai uzzīmētu detaļu vajadzīgs laiks un uzmanība. lai uzzīmētu kopumu vajadzīgs vēl daudz reižu vairāk laika un nedalītas, koncentrētas uzmanības. bet laika un uzmanības pietrūkst - ir tik daudz ko redzēt, darīt, uzzināt, ir nepārtrauktas paralēli un trīskārt un ceturtkārt eksistējošās informatīvās plaknes, ka vienlaikus būšana vienuviet patīesībā ir greznība, reta, īpaša, kopjama un saudzējama.
-
0 rakstair doma