kā es apskaužu tevi par šiem iepirkšanās ierakstiem. Man arī gribētos - ļoti, ļoti, ļoti.. tik tās otrās kartes nav :(

nastj, cena ir darbs, priekšnieks, un puņķi un asaras nu jau gandrīz katru piektdienu. uz sestdienas pēcpusdienu es raudu, līdz pirmdienai esmu savākusies un ceturtdienas pēcpusdienās uz nervu sabrukuma robežas. voobšem, es nezinu.

man būtu grūti, ar savām paniskajām bailēm no nabadzības, bet varbūt pietiek baidīties un jāriskē -

ai, ja nu galīgi nekādīgi, vai ta neņems kādu mēnesi ātrāk atpakaļ ;)

man liekas, es jau redzu gaismu tuneļa galā (tip durvis prom).

izeja noteikti ir, gan jau ka vairāk kā viena :)

vēl jau tā, ka, ja pats neproties, tad dzīve piespiež.. un tu noteikti esi pelnījusi dzīvot saskaņā ar sevi ;)

p.s. es te sāku lasīt lb patapinātu grāmatu (http://leanin.org/book/).. neteikšu, ka jūtu sevī baigo vēlmi vadīt (drīzāk jau tāpat sanāk to darīt, ja nu akurāt dzīvoju mājās ar savu bandu), bet daži mirkļi grāmatā uzrunā. Viens no tiem salīdzinājums, ka autores omīte lielījās, ka viņai no darba aizejot, esot pieņemti vietā 5 vīrieši.. Man kautkā gribētos tai omei līdzjūtības izteikt, bet nu fakts ir fakts, mazās skudras jau ikdienā velkt tādus vezumus, ka jādrīnās, kāpēc vispār kust :)