es nezkādēļ šorīt jūs abas iedomājos. laikam tajā kontekstā, ka vienreiz mazuks mēģināja iepazīties ar vienu 2-gadīgu meiteni, stāstīdams "mani sauc Emīls, man ir cepure ar Mašīnu!", bet tā kā meitenei ar runāšanu vēl bija pašvaki, tad randiņu sabīdīt nesanāca:( un tad es iedomājos, vai Agim viņš ar mēģinātu piecirst kanti un kas no tā sanāktu, ja viņa atbildētu, piemēram, flāmiski vai franciski

:) tak tavs mazuks neatlaidīgs.
Agijas jaunkundze nupat runā vairāk un vairāk. Nezinu, kā man ies ar darbu, cik ātri atradīšu, ja vasarā vēl nebūšu sameklējusi, tad braukšu kaut kad jūlija vidū uz Latviju uz ilgāku laiku padzīvoties pie mammas un pie tēva, lai padzīvo valodas vidē, tad jau aizies. :) cerams.

Agis man daudz stāsta, no kā es neko nesaprotu, bet skolotāja saprot. tā nu tas ir.

uz ilgāku laiku ir vairāk kā uz mēnesi. :)

redzi, man nepatīk doma, ka beļģijā jānodzīvo līdz zosta kunga pensijai, bet šķirties ar zosta kungu es neesmu gatava. tik daudz es esmu sapratusi šitik tālu. tad nu dzīvoju, kā ir. un, kā ir, ir diezgan labi. labi tāpēc, ka daru es to, ko man patīk un diezgan tāpēc, ka nevaru šeit iedzīvoties. arī skaistā mājā dzīvojot. un nav man šobrīd pietiekami lielas motivācijas integrēties. tad nu es kā latvijas krievs. vai vilks, kurš uz mežu vien skatās. man to latvijas pelēkumu vajag.

jā, un par šo es arī domāju - kurā galā Agis paliks tur vai šeit. saki, vilks vienalga uz krūmiem skatās... nu ja.

nu jā. tas ir iemesls, kurš pilnīgi neracionāli lauž manu laucinieces sirdi smalkos gabalos. kur būs mājas manam bērnam.

bet bērnam jau vienalga. vismaz līdz tīņa vecumam - mājas ir tur, kur ir ģimene, vēlāk +draugi.

es nez', man pašai īsti tā nebija. man mājas bija vecāsmammas mājas, no kurām mūsu ģimene izvācās kad man bija pieci gadi.
bet tas tā varbūt tāpēc, ka es ļoti biju pieķērusies vecai mammai un tad vēl tas nedēļas dārziņš - t.i., no vienas formācijas ģimenes mēs izvācāmies, un no ģimenes izpratnē mamma, tētis, māsa un es, mani izfurķīja. objektīvu iemeslu dēļ, protams.
nu, Agnese gan nav nevienam citam pieķērusies tik ļoti kā es savulaik vecmammai, un es viņu negrasos iestūķēt internātskolā. tā ka varbūt, ka viss ir kārtībā, ej nu un sazini.

redz, es jau nedomāju "ģimene=tētis+mamma", bet gan tieši tas cilvēks (-i), ar ko bērnam vislielākā tuvība, ilgākais kontakts.

Zini, te es skatos uz savu otru pusi, kam māmiņa ir no Bretaņas, tētis - no Hongkongas, un pats viņš ir dzimis un audzis Skotijā, tad dzīvojis Francijā un tagad Luksemburgā. Mājas ir tur, kur vecāki iemāca māju sajūtu. Viņam mājas ir Skotijā un Bretaņā, kaut arī Bretaņā viņš ir dzīvojis tikai drusciņ un pa drusciņai, bet māmiņa ir iemācījusi visu, lai viņam tur būtu piederības sajūta.

redzi, es arī neesmu diezko augstās domās par savu spēju bērnam iemācīt piederības sajūtu.

Es domāju, tur pietiks ar to ilgošanos... Manam bērnam būs sarežgītāk - viņam būs LV, un UK un Francija un vēl nezin kas (brālēnus austrālijā ieskaitot)