- 26.4.08 05:56
- puņķi un asaras. mēģinu atgādināt cilvēka bērnam, ka vispār viņai ir sava gulta.
vēl mazliet un kapitulēšu. man tak arī cik necik jāpaguļ. - 9 rakstair doma
- 26.4.08 08:07
-
tehnika esot ikreiz kapitulēt pēc 15 min ilgāka laika...
- Atbildēt
- 26.4.08 08:41
-
es zinu, bet tas nav priekš manis. man, kā vīrmamma izteicās, par vēlu bērni dzimuši. karoč', sirds par mīkstu. :)
- Atbildēt
- 28.4.08 23:59
-
Ford Madox Brown
nea, es ar nevareeju, ari 20gados.
- Atbildēt
- 26.4.08 08:17
-
man pēdējo nedēļu taisni tas pats. biju jau pieradinājusi naktīs neēst un gulēt atsevišķi. bet tagad viņa trijos mostas un tur neko nevar padarīt. šonakt padomāju, nu kāda vella pēc man vairākas stundas mocīties, ja varu vienkārši pabarot, un tā arī darīju.
bet gultas mums cieši kopā. - Atbildēt
- 26.4.08 08:39
-
es mēnesi nodzīvoju pa ciemiem un no savas gultas savā istabā ieradināju gulēt gultā blakus. šonakt bija pirmā nakts atpakaļ mājās, savā gultā. tagad kreņķis ar atpakaļ atradināšanu. kā jūt, ka tiek likta gultiņā, tā augšā ir.
- Atbildēt
- 26.4.08 08:43
-
mēs pavisam maziņu ieradinājām gulēt savā gultiņā savā istabā, viņai knapi dažas nedēļas bija. durvis vaļā. tāda pagarināta vecāku guļamistaba. pašai bija grūti skraidelēt, bērs gulēja labi.
- Atbildēt
- 26.4.08 09:49
-
varbūt sāc ar gultiņu blakus - var ielikt roku pie bērna un gulēt tālāk. sīce arī var redzēt un dzirdēt maminatoru blakus.
- Atbildēt
- 26.4.08 13:17
-
varbūt mēģiniet abas viņas gultā :))
- Atbildēt