izlasīju lepele pukstu par to kā viņa nu tik ķersies klāt pie pucēšanās - šūšanas, adīšanas un tamborēšanas. apskaužu visas šuvējas, adītājas un tamborētājas, tādas, kuras prot un kurām sanāk smuki pucēties. man kaut kā visi stila jaunumi sakoncentrējušies iekš veikalā nopērkamām biksēm, izvēlētām pēc kategorijas "der/neder", botēm, pēc kategorijas "ērtas/neērtas", apdrukātiem vai neapdrukātiem T-krekliemm, džemperiem un sēņotāju praķīšiem. nav jau tā, ka es ikdienā par to raizētos, bet laiku pa laikam iedzeļ vecais "citiem ir, bet man nekā" dzelonītis, ieraugot smuku meiteni. gandrīz tieši tāds pats, kā skatoties, klausoties, izlasot labu domu, kura nav manējā, labā darbā, kurš anv manējais. īstenībā es pat nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. nu, skaudība?

tava, viennozīmīgi labi, citu - pē :))

droš' vien, ka tā arī ir. :)

tad atrodi kaadu, kas maak shuut un saprot, ko tu veelies.

īstenībā es nemaz nezinu, vai gribu varēt un prast TĀ, man tikai reizēm skauž, ka cit(as) var Tā - skaisti. :)

a zini, tas man no padlaikiem iesākās, kad riebās veikalos (ne)dabūjamās drēbes, tad nu sāku tās izdaiļot un šūt pati, šķībi, līki, toties - oriģināli;)