- 5.12.23 19:54
- relatively normal level of disfunction: j'ai un chat dans la gorge, jeb citiem vārdiem, tešu. kreņķis, esmu izgāzusies kā veca sēta ar visiem saviem labiem padomiem, apmēram šādiem, ja esi slims, sēdi mājās un atpūties, slimam cilvēkam nav jāstrādā, tā nekad vesels netiksi -
ko es daru ar galvu kā spaini - sēžu kā kūka ieurbusies ekrānā un risinu pasaules problēmas, ibio (jā, piekrītu, man ir lielummānija, gan jau, ka problēmas ir visnotaļ provinciālas. vai vismaz maznozīmīgas). gan jau, ka šajā kondīcijā taisu kļūdas, kuras vēlāk pašai vien nāksies labot.
uz citas, nots, T. Rīgā, vedīs savu mammu uz JRT un Aīdu, un koncertiem, sataisījis kultūras programmu nedēļai, katru vakaru pa pasākumam. A. pie draudzenes, un es uzcepu mandeļu cepumus. sanāca nekādi, tāpēc recepti nelikšu. vai arī neko īsti nejūtu, jo j'ai un chat dans la gorge, psiha, pūkaina un izspūrusi radībiņa, knošas, trinas, skrāpējās, nesās, kā apdullusi lielgabala bumba, un man jāklepo. deguns, mute, kakls un elpvads kā izbraucīti. bērnībā domāju, ka izbraucīti ar drāšu pudeļu birsti, tāpēc sāp.
a propus, par kaķiem, mūsu miestā šovasar bija viens tāds, kurš, kamēr vedu mammas suni pastaigāties, piepūtās milzīgs un uzbruka. metās virsū kā izšauta lode, zobus atņirdzis un spalvu gaisā saslējis, godīgi, nobijos kā diegs un pavisam nopietni grasījos doties potēties pret trakumsērgu. pasitu aukšdelmu acīm priekšā un šis to kārtīgi sasrāpēja, tas leciens uz manām acīm, tas bija iespaidīgs, tāds mazs kaķēns desmit reižu savā augumā. un uzbrukama ātrums arī. vasarā gūglēju, ka Latvijā trakumsērga pēdējos astoņus gadus neesot manīta (vai tuvu tam), un uz infektoloģijas centru neaizbraucu. gan jau, ka kaķim posttraumatiskais stresa sindroms uz suņiem. un tantiņām. lai nu kā, mēs ar suni (cienījamu gabarītu kundze un cienījamu, kaut ne pārāk lielu gabarītu suns), šņācām pretī, apgriezāmies papēža uz riņķi un devāmies pretējā virzienā. lūk, un kaķim, gan jau, ka amats rokā. a es neko, kā šo ieraugu, mudīgi dodos uz pretējo pusi - ar vai bez suņa. oh, un kaķis vēl dzīvs, tāpēc nekādas trakumsērgas šim, skaidrs, ka nebija.
un vēl, mums arī svētdien vakarā uzsniga sniegs. kā uzsniga vēl ziedošām kliņģerītēm, tā arī nokusa. bija - nebija - kas to vairs zina. - 5 rakstair doma
- 6.12.23 17:56
-
paldies!
- Atbildēt
- 6.12.23 18:11
-
Man vienreiz uzbruka ļoti bailīgais tēva māsas kaķis, kad apgāzu katlu, jo acīmredzot sabijās no trokšņa. Arī nekad nebiju domājusi, ka tā var nobīties no kaķa, bet, kad pietupos, lai katlu paceltu, viņš uzleca man virsū. Arī paspēju aizlikt rokas priekšā sejai, bet sajūta tāda, ka skrāpēja ar visām četrām, pat aplauza nagu. Savukārt es ilgi staigāju ar uzpampušu plaukstu un kaklā iekārtu roku,
- Atbildēt
- 6.12.23 18:15
-
jā, un es biju tik ļoti pārsteigta, tas kaķēns nesās uzbrukumā kādus 30 metrus, izleca viss piepūties milzīgs, acis pa pusģīmi un atņirgtiem zobiem un burtiski lidoja (o.k., auļoja milzu lēkšiem) mums ar suni virsū. mums taču milzīga augumu un masas atšķirība -
- Atbildēt
- 6.12.23 18:16
-
lūk. kaķi ir ļoti bīstami zvēri.
- Atbildēt