- reflektēju
- 6.6.20 05:58
-
manā dzīvē nekas nenotiek (salīdzinot ar pasauli, kur notiek viskautkas - covid, ekonomikas sarukums, protesti pret rasismu un policjas brutalitāti). nu, ja neskaita svaigu lažu darbā. cietušo nav - darba pasta kastes malfunkcija, čupa ar svarīgiem e-pastiem periodā 1-4/06 atradās izdzēsto pastu kastē. sekas atbilstošas, vēl strebju, daļu šodien, daļu rīt. mirušo (pagaidām) nav, tāpēc nolēmu neraizēties. tas ir, raizēties, bet nepanikot. vai es izskatos tā, it kā nepanikotu? es ceru, ka izskatos tā, it kā nepanikotu.
pieteicos spāņu valodas kursiem no septembra otrās puses. lekšu atpakaļ un turpināšu mācīties, beidzot sajutos gana atpūtusies, lai turpinātu. turklāt vienmēr var atbirt, ja nevar pavilkt. vakar atvērlu El Pais un sapratu, ka neko daudz kopš pērnā gada neesmu aizmirsusi. pašķirstīšu gramatiku, paskatīšos jūtūbi un gan jau galā tikšu.
ar soļiem sanāca kaut kā tā,
3. 12.3 tk,
4. migrēna, nil (no gultas līdz tualetei), īstenībā mazāk sāpēja, vairāk biju piekususi. vispār ar migrēnām ir tā, ka palikukšas ciešamākas, vairāk galva sāp kategorijā (ap 4-5, vai, ja paveicas, 2-3), nevis, dzimsti beidzot!, kad katra kustība beidzas ar kuņģa sulu uz grīdas.
5., vakar, saskaitīju pusi, 7.5 tk, otrajai pusei aizmirsu telefonu mājās. jauks vakars, ar saraustītiem lietusmākoņiem un krusu. zālāji no brūniem maina krāsu uz brūnu ar gaiši zaļu migliņu, mīlīgi. bet, nu, tūlīt karsēs (vai nekarsēs) atkal. lietussezona, izskatās, beigusies. uzrakstīju un dzirdu, ka līst - turklāt ar iedvesmu. lai līst - tiešām viss izdedzis.
draugi visi 16 ierakstīties rakstīt laboties