- specifika
- 23.5.20 06:55
-
nākamreiz, kad kūkošu pēc lietus, būšu specifiskāka, gribu, lai apmācās, ātri un mēreni stipri nolīst, paliek vēsāks, noskaidrojas, un, lai atkal ir jauks, nevis, ka samācās, trīs piles nopilina, paliek vēsāks (mazas dāvanas), un ir samācies un drūms, un dārzs tāpat izkaltis un stikla jumts netīrs. ja, ja? dzirdēji?
A. izdzīvoja mani no gultas (atkal), T. krāca kā malkas cirtējs un es iešu pastaigāties.
upd. pastaigājos. ieliņas galā, aiz krūmiem, kuros nekad nebiju ielīdusi, atradu burvīgu upīti (urgu? strautu? grāvi?) ar dzeltenajiem īrisiem! ja, ja, ja?!
šajā kontekstā atcerējos, kā pusotru gadu skrēju uz savu universitāti garām (turpat blakus, tikai nepareizā šķērsieliņā būtu jānogriežas) Lēvenes slavenajam lielajam Begijnhofam (Beguinage, franciski runājošie draudziņi) un ne reizes nenogriezos no taisnās takas un netīšām neatradu (attaisnojumam - A. bija divi gadi un es biju mūžīgajā mazo bērnu vecāku neizgulēšanās stadijā). nu, lūk, un šorīt šosejas malā, perpendikulārās ieliņas galā, atradu upīti ar īrisiem, kuriem plaukstas lieluma dzelteni ziedi.
upd.2 brīvdienas ir labākās dienas.
draugi visi 16 ierakstīties rakstīt laboties