- 11.6.16 11:12
- manas atmiņas dzīvo mugurā un krūtīs - es vēl joprojām nezinu, no kuriem laikiem tieši - paralizējošās, stindzinošās šausmas, kuru izteikšanai nav vārdu, un tas naids, kura izteikšanai nav vārdu, kurš aizvelk plīvuru acīm, bet es jūtu, kurā vietā mugurā dzīvo šausmas un es zinu, kurā vietā krūtīs dzīvo dusmas.
cilvēki saka, es esot mainījusies. es, pilnīgi drošī, jūtos daudz laimīgāka. bet, varbūt, man vienkārši miegs ir atpakaļ. - 6 rakstair doma
- 11.6.16 12:36
-
Piedod, nav mana darīšana, bet varbūt līdzētu Lūle Vilma?
- Atbildēt
- 11.6.16 13:58
-
vai masāža
- Atbildēt
- 11.6.16 14:33
-
masāža šitādos gadijumos līdz. tāpat kā dejošana, piem.
- Atbildēt
- 11.6.16 14:39
-
piedevu. :)
- Atbildēt
- 11.6.16 14:43
-
nemāku paskaidrot, bet TAS dzīvo aiz vārdiem. t.i., vīlma varētu palīdzēt dažādās daļas kaut kādīgi salikt kopā, ja tas (tās) būtu pirms vārdiem, ja būtu zināms stāsts, bet es nezinu, no kuriem aizlaikiem manējās. vai no cik senas bērnības. voobšem, man liekas, vajag naratīvu, lai saprastu, kāpēc visu laiku fonā ir kaut kāda trauksme. vai arī nevajag, bet tad tā nav vīlma, bet kaut kāda ERM kā tur viņu (rapid eye movement therapy) vai kaut kas tāds vai arī ķermeniskās terapijas -
- Atbildēt
- 11.6.16 14:43
-
tas ir, šajā pusē vārdiem.
- Atbildēt