Ir tādi brīži, kad liekas – sienas par tevi sačukstas un spriež. Ne ar ko daudz jau viņas neatšķiras no cilvēkiem, vien nosoda mazāk, aizvaino mazāk, tomēr ir tikpat aukstas.
Četras sienas mani pazīst labāk par mani pašu, tik labi jau nu es sevi pazīstu, lai varētu to droši apgalvot. Un griesti kā siekalains suns, skatās vienmēr no augšas, gribot ielūzt virs manis, padarot mani mazāku nekā man pieklātos būt.
Un logi skatās man tieši acīs ik rītu kad cenšos izprast par cik stundām mazāk man atlicis dzīvot.
Pie velna sievietes.