Arvien vairāk un vairāk cilvēku sarunās un domās parādās vārds "pavasaris". Šķiet, ka šogad tas ir ļoti izteikti. Kāpēc? Sen nebijām piedzīvojuši tādu ziemu? Bet varbūt cilvēkiem pietrūkst savstarpējā cilvēcīguma - vienkārša cilvēcīga attieksme vienam pret otru un arī pret trešo. Jau dažas dienas spīd saule, bet cik daudz var redzēt smaidošus cilvēkus? Mēs ik dienu paskrienam garām desmitiem cilvēku ar zemē iedurtiem skatieniem, akmens sejām, bet, kad parādās kāds cilvēks ar smaidu sejā, viņš tiek uzlūkots ar dīvainu skatienu. Kur tad paliek pavasaris? Varbūt tomēr, draugs, mēģini pasmaidīt kaut ar acs kaktiņu!? Pasmaidi sev! Pasmaidi otram cilvēkam! Pasmaidi arī trešajam - nezināmajam, nepazīstamajam, pirmo (un varbūt pēdējo) reizi redzētajam, iespējams, ka Tavs smaids būs vienīgais prieks, ko viņš/viņa šajā dienā būs piedzīvojis. Pasaule pasmaidīs Tev pretī, jo smaids taču nemaksā neko.

Aizdomājos.
Ļoti aizdomājos.


P.S.
http://www.youtube.com/watch?v=-YZ_isKSCcY

Brīvdienās pieskatīju bērneļus - spēlējos, pastaigājos, dziedāju, liku gulēt, lasīju pasakas...

...un kāpēc tagad man neliek mieru vārdi: "Tu būtu lielisks tētis!"?

Sieviete - dabas pēdējais vārds un pirmais smaids. No sievietes nopūtām radās dzeja, no viņas balss - mūzika un viņas kāju iemītās pēdās izauga puķes.


Sirsnīgs sveiciens daiļā dzimuma pārstāvēm Sieviešu dienā!

Vienmēr, kad tu nāc, es acis atvērt kautrējos...

Līanna Ričardsa

"Vīrieši un sievietes iemīlas dažādi. Sievietees iemīlas fiziskās saiknes dēļ...Sieviete sasaistās ar vīrieti, kad zina, ka viņas sievišķīgums ir šim vīrietim pievilcīgs. Sieviete var sākt ar sarunu, izmeklētiem ēdieniem vai neapvaldītu seksu, bet tikai tad, kad vīrietis atbild viņas simpātiju izpausmēm, viņa to iemīlēs.
Vīrietis mīl pavisam citādi. Viņš izpēta savu sirdi, lai sajustu, vai tā ietrīsēsies, vai ir radusies šī instinktīvā saikne, kas saka: "Viņa ir īstā!" Vīrietim ir jāsajūt šis grūdiens sevī, citādi viņš nespēs uzsākt attiecības. Sieviete sajutīs šo uzzibsnījumu, bet pēc tam viņai būs nepieciešams justies novērtētai kā mīlētājai. Vīrietis gan teiks, ka viņam ir nepieciešams just atzinību, bet patiesībā viņam ir nepieciešams tikai pamudinājums."

Ir brīži, kad no dzīves skaistuma tik ļoti patīkami aizraujas elpa, ka vairs negribas elpot - gribas sastingstot palikt tajā mirklī, bet laiks ir nepielūdzams un varbūt arī labi, jo kā lai citādāk uzzinātu, ka šādi brīži var atkārtoties ar daudz lielāku spēku.

Mīļš un sirsnīgs sveiciens vārda dienā - Džuljeta!
Tavs Romeo.

Es esmu īsts - es neesmu izdomāts.

Stāvu es viens jūras malā, kaut arī laukā ir auksti, vējš man zem kapuces izsan vārdus. Ar vieglu vēja pūsmu, man liekas, es sajūtu tavas smaržas un tevis pašas smaržas liego pieskārienu. Vai man tā tikai liekas? Es paveros apkārt - neviena nav, bet es jūtu. Tepat - tepat kaut kur tu esi. Mani pārņem vieglas trīsas. Vai domas par tevi manī spēj rast tavas smaržas un tevis pašas smaržu? Es stāvu jūras krastā viens, Mēness gaismā es redzu savu ēnu. Jūra ir tik mierīga, bet mazie viļņi man dzied dziesmu par satikšanos un nekad nesatikšanos. Es smiltīs uzrakstu vārdus. Par tuvu. Vilnis tos noskalo. Pēkšņi iestājas klusums. Klusums kā meža ieskauta piesniguša lauka malā. Es esmu viens. Zinu, ka tev ir jābūt pāri lielajai kāpai, aiz lielās ielas, bet... ja nu? Nē. Neviena nav. Atgulties smiltīs ir tik jauki. Virs galvas zaigo zvaigžņu jums, kas visu ir redzējis un visu zin. Man jādodas. Virs jūras pārskrien Mēness radīta ēna no maza, zema mākoņa. Es eju - viens.