es padomāju.. padomāju.. un sapratu,ka man nevajag viņu. man nevajag viņu, jo viņš mani neiedvesmo. viņš šķiet tāds sekls un vispār, kur es viņu likšu? KAM MAN VIŅŠ? :/

Vēsma... tāds rudenīgs dzestrums sitas manās plaušās, bet man patīk.
Tagad sēžu istabā,man pretī logs. Skatos, debesis tik skaistas, tik skaistas un mākoņi it kā ar rudens dzestrumu peld uz.. sazin kuru pusi.
Un tad.. un tad es sapratu - viss ir kā aizmidzis, nekas nekustas, bet tikai mākoņi. Tas nozīmē, ka mākoņi aiziet līdz ar dzīvi prom... līdz ar laiku aizrit mākoņi... un dzīve...
MĀKOŅI - STĀVIET! Neskrieniet prom, vēl nē.



Kaut gan... kas ir tagad? Aukstums? Vientulība? Bezspēks?
Varbūt labāk būtu palaist......


Mākoņi - ejiet... ejiet.. un aiznesiet mani līdzi...

īsumā sakot - apsmadzeņojot (daudz maz) iuvas teikto par to un šo.. apsverot plusus un mīnusus, sapratu, ka bēdīgi būtu, bet.. BET... varētu būt pārejoši, tomēr paliktu ieguvējos anyway. un to taču vajag TIK ĻOTI, ka kaut vai lec un skrien un sities, bet nekur citur un nekādi citādi TIK DAUDZ iegūt nevarēs, it īpaši jau uzreiz.
tā kā es vēl nedaudz svārstos savā lēmumā, bet jā... kamēr vēl nav par vēlu - es to gribu izdarīt. mūžīgi jau nevarēs gaidīt anyway :D
tagad tik nezinu kurp skriet, kur meklēt, bet moška pati iuva izrādīs kādu nelielu palīdzību šajā ziņā :D


daaamn it. nu depresija pēc tam uz mēnesi, ja ne ilgāk, bet pohuj - nav jau galīgi mirstami, nejau manā vecumā :D

lai jums jaukāks vakars par manu.

čao.

p.s. un tagad iuva smaida lielo smaidu un priecājas par to, ka beidzot jena ir uzklausīju vienu padomu,kas varētu būt diezgan vērtīgs, bet IUVA - padomā par to vēl nedaudz, nedomājot tikai par to lielo trofeju ;)


mcaaa.

jā, kā jau parasti tik ilgas sarunas man notiek tikai ar Mr. T.

Tad nu daudz maz bija bezsakarīgi, bet tad vienā brīdī kaut kā parasti kaut kas ievirzās sarunā par B.
T: Nu nez, varbūt kaut ko ar viņu paņemšos (apm tā)
J: ............. ko? :D
T: Ai nu... nu viņa seksu grib.
J: Nu jā, zinu, tu jau man teici...
(..)
J: Tu mani apbēdināji... :D
T: Kāpēc?
J: Nu par to B.
T: Nē, nu man ar viņu toč nekas nebūs. :D Varbūt mums kaut kas būs :D
J: Vo, tas jau man patīk labāk. :D šāds sarunu temats :D
T: :D
J: Nu jā, bet kā jau tu teici - neko nevar zināt :D
(..)

Nu jā, saruna tik tā - apmēram tā bija, bet anywaaaaayzzz... āsom :D un.... viņš vnk ir jāklis.duhhh.

Ehhh, ak mana muļķā sirds :/ Ceru,ceru, bet........... hrrrr......

Un vēl,zināju,ka viņš dzimis Igaunijā, bet nezināju,ka viņš patiesībā sanāk pēc tautības igaunis! :D
Izspiedu pateikt šo to igauniski un ak vai - tik forši :D

Vispār viņš ir foršs. Tiiik foršs... un jauks...ahhhhhhh psc vnk. :| lol!


Gan jau... gaidu,gaidu.....

P.S.
cita vakara saruna čatā:
(..)
J: Un man pat smaidīt negribas :|
T: Kāpēc?
J: Nezinu, vai būtu labi tev teikt :D
T: Saki
J: Nu tāpēc, ka tu man ļoti patīc, bet es tev nē :D:D
T: Kāpēc tu domā ka nē?
(..)

Nu ok, es reāli apzinos,ka laikam tomēr viņam patīku :D Bet............ aijhhhhh kdhsdljsqlfhkhfkqfalhqaks

Kā es mūs ienīstu!
Untumainās princesītes, kas iedomājas esam kaut kas īpašs, cēls un nevainojams. Mēs tikai gribam, lai mūs ievēro, paceļ zelta tronī un dziļi klanās. Jo mēs esam skaistas: izskatīgas, talantīgas, labākās klasē, brīnišķīgas, mūžam rātnās meitenes un teicamnieces, jo mēs visu simtprocentīgi kontrolējam, jo mūsu ķermenis – vairs nevalda pār mums, mēs neko negribam, mums neko nevajag, ne ēdienu, ne dzērienu,ne miegu, ne mīlestību, nevienu, neko, nekad.

Mēs neesam. Mēs neesam sievietes. Mēs esam ūdens laumiņas, sniega eņģeļi un ledus princeses. Mūsos nav asiņu. Mūs nav iespējams aizskart. Mūs nav iespējams sasniegt. Mūs nav iespējams ievainot, jo mūsu nav.

Mēs lūdzamies Dievu, bet pielūdzam Sātanu, kas mīt mūsos.Viņš spīdzina mūs un liek mums noticēt, ka esam to pelnījušas. Mēs esam eņģeļi, elles dārzos dejojoši balti eņģeļi. Smaidot mēs tev piemelosim pilnas acis un ausis ar pēdējiem mēsliem.Mēs ienīstam sevi. Mēs dievinām sevi.Mēs esam pārāk tievas un pārāk resnas, mēs esam slimas un jukušas, MIRUŠAS. Mēs neesam nekas..


/Kira Pountanena/

Pārlasiju dažus ierakstus, ko rakstīju pirms mēnešiem un jā... interesanti.Interesanti atcerēties tā brīža sajūtas un emocijas.Domas.Pārdomas.
Sapratu,ka es rakstu tad, kad man ir sūdīgi vai, ja dzimst kāds spēcīgs dvēselisks murgs.
Anyway, laikam tā īsti laimīga neesmu sen bijusi, lai varētu pateikt.Bet varbūt arī nevajag.
Bet ir taču tā, ka, ja ir kas labs un nav obligāti justies kā laimīgākajam uz pasaules, tev tomēr ir labi un tad notiek vēl kas labs un iespējams, iespējams tā ir tā lielā laimes sajūta. To taču ir tik daudz - mirkļu, kad jūties laimīgs. Un tev pat nav jāapzinās, ka jūties laimīgs, bet sajūta, ka viss ir labi, tā taču dara laimīgu.
Nezinu, varbūt neatceros, bet tā sajūta, ka IR LABI sen nav bijusi, jo visas labsajūtas grauj ikdienas problēmas vai citi neapzināti izveidojušies faktori.
Man patīk būt stāvā sajūsmā par kādu gaidāmu notikumu vai pasākumu, kuru apmeklēšu, bet tad atkal - regress, viss jūk, galīgi saiet auzās un nekas vairāk nav labi un tā gaidīšanas sajūsma var iet bomžot zem tilta, bet nevienam vairāk neinteresē un nav vajadzīga.
Un tad atkal, kā palika ar to, ka sen nav bijis labi? Kā tad ir labi? Labi ir, ja visi izskatīgākie džeki tev pievērš uzmanību, pati izskaties lieliski un tev ir pilns maks ar naudu? Morālās vērtības mani vienmēr saistījušas, taču kaut kā tas viss aiziet galīgi pa burbuli, kad atceros materiālās vērtības.Ā, un vēl draugi - jā mani draugi, mans zelts.

Labi, nu vairāk nedomājas. Pietiks murgot, labāk novērst prātu kaut kur citā pasaulē... piemēram varenājā WWE pasaulē :D

Lai jums jauka diena. Tikpat jauka, cik man.

bb.

šodien pamodos vienos, no gultas izkāpu pus2.
neko tā, bet tad Pidžy atvēra ģitāras maku un skatās - stīga saplīsusi.
ĀrprāāāāC!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! :/

Linda būs pārskaitusies un man ir vienkārši normāls besis, jo es to ģitāru trinkšķināju pēdējā :/

Ok, Kristīnei tāpat bija, un tagad saka, ka tas ir normāli, ja tā gadās ģitārai, bet anyway - nav mana ģitāra!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

ahhhh, ZB ZB ZB!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!





citādāk lietas rit mierīgi un jau 4dien došos uz mājām. jāāāā.

lietus te nemitīgi gāž un ir auksts. un visādi citādi nepatīkami.

lai jums jauka diena.jaukāka nekā man.

bb.

Eseju pabeigta. Hell yeah! Patiesībā pabeidzu jau pirms apmēram 1h, bet tas tā.
Tagad gaidu,kad Linda uzrakstīs savu un tad izlasīsim viena otras un sūtīsim. Labs darbs, kas labi padarīts. Cerams, ka man būs labi, kaut pašai tā neliekas :D

Hmm, šodien līst.Kā jau ne pirmo dienu. Rudens klāt.

Kontroldarbs studijās un pētniecībā veiksmīgi nokārtots ar otro reizi, kas mani bezgala iepriecināja, jo tiem, kuri nenokārtoja ar otro reizi vai neieradās vispār, tagad studijās un pētniecībā semestra atzīme nespīd augstāka par 7 ballēm. Šitīgi.

Pieteicos vienam jauna portāla projektam, kur, ja labi raksti un tml, vari dabūt naudiņu :))) Baigi vajadzētu.Tā kā ceru, ka mani paņems :D

Rīt braukšu uz centru, EVF bibliotēku ņemt savu seksuālo grāmatu "ekonomikas teorijas pamatprincipi" un tad laimīgi lasīšu 100lpp un gatavošos KD, kā arī sameklēšu kādu mikroekonomikas problēmu, lai varētu laimīgi rakstīt eseju vai karoč kko tml.

Hmm.... nu ja, tas laikam pašlaik arī viss.

p.s. aha aha man patīk, ka mana dz'd pēc 24 dienām :D un mīļās iuvas pēc 26!! hihihi :}}}

šodienas interpersonālās komunikācijas seminārā bija interesants saturs, tā kā man pat sagribējās pierakstīt vienu domu, kas mani nedaudz nošķobināja un nemaz nepārsteidza -

Komunikācijas studējošajiem jābūt ar augstu pašapziņu.


Nu yeah right, tā jau ir, bet reāli manā gadījumā nedaudz paradoksāli, tā kā dažs labs pacenties manu pašnovērtējumu samazināt par kādiem 30%. (subjektīvi)


Hmm, vēl kāda doma... well, nu kā sacīt jāsaka, man sāk parādīties riebums pret smēķēšanu,kas manā gadījumā mani iepriecināja par 100% (no 99%) :D


p.s. vēlāk vēl ko iemetīšu,mošk.

Šodiena - diena nekāda.Ne rīts, ne vakars.Sākot jau ar pusnakti - galīgi garām.O nē, sākot ar vakardienas pulksten 8 vakarā.
Ja godīgi - man jau zajebal par to runāt un domāt visu laiku.Nepātraukti.

Redz,ka tomēr dažas asaras nobirdināju un palasīju savus dvēseļu murgus kladē, atskārtu, ka situācijai atbilstošas rindas, kaut galīgi nesakarīgas, bet vārdi lika pārjust visu manu piedzīvojumiem bagāto (lasīt ironiski) braucienu patusēt.

Jā, saka jau,ka nevajag pāragri sapriecāties, bet nu mans lielais prieks beidzās tā īsti nemaz nesākoties, tā kā,iespējams, nav nemaz tik mirstami.Galu galā arī tam sasodītajam mežam es izgāju cauri neskarta un 15. trolejbuss rīta agrumā mani neskārā, kā arī nazi ribās trolejbusa pieturā nedabuju.Veiksmīgi.

Patiesībā es vairāk nezinu ko teikt.Sanācis tāds virspusējs teksts ar mazu sakarību un jebkādu dziļu domu, bet,kā jau minēju sākumā, par to runāt man nav ne mazākās vēlmes.

Klausos raudulīgas dziesmas un besos.Visu laiku.Nevaru paēst,nevaru nodarbināt prātu.Smagi.

Nikotīns ar it kā nepalīdz.Velkot sāp bronhi vai kaut kur tai apvidū.Tāpat jau vēnās dūmi riņķo.Neko darīt.

Kafija nepalīdz.Da jejbogu! Man nekas nepalīdz!!!Diez vai palīdzēs tuvāko dažu dienu laikā. Nenormāla vilšanās un nodevība.Zemiski.






I'm OK.....................

neviens nevienam nepieder
tik katrs tomēr kaut ko cer
ka no tā visa kas tev ir
tev kaut kas man ir jāpiešķir

(..)

Man vajag pavadoni.
Visdrošāk aklu.
Aklie nekad neiet tāpat vien pastaigāties.


---------------

Nu ja,un mēs jau tāpat nekad vien neiemīlamies.

Ir grūti pateikt – man viss kārtībā,
Jo melos sapinusies visa taisnība.
Ir grūti pateikt – man sāp.
Ir grūti piecelties, ja nesanāk.

Šķiet,ka nikotīns vairs nespēj palīdzēt.


Sēžu balkonā,vēroju vidi.Skatos uz debesīm - tās tik gaišas,tik maigā krāsa. Gaiši rozā saplūst ar mākoņu zilo,veidojot maigi gaiši violetu nokrāsu un viss ir kā ar ūdeni pārkrāsots pāri,jo krāsas ir saplūdušas.
Tās izskatās tik trauslas salīdzinot ar horizontu - tas ir drūms,pelēks,nedaudz zaļš,sāk veidoties migla. Patiesībā tāda sajūta, it kā viss ir miris.Nekas nekustas.Daba ir sastingusi.Es pieceļos kājās,atstutējos pret balkona margām. Es sajūtu gaisu - tas ir tāds svaigss,tīrs un silts. Pat ne vēss,bet silts. Sajūta vienreizēja. Vēlētos,kaut mirklis nekad nebeigtos,jo šķiet,ka šajā pasaulē,ko redzu,nav ne problēmu,ne cilvēku. Šķiet,ka laiks ir apstājies,ka pasaule stāv un nekas nenotiek.Mierīga sajūta.


Bet nekas nepalīdz aizmirst,nedomāt,kaut uz mirkli nedomāt par sasodītajām problēmām.
Pat nikotīns vairāk nelīdz...

čakarē viens --- čakarē visi. nu ja,kur gan tāds pireks var rasties!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! :@

"Nezinu kad tas nāk. Šī sajūta. Varbūt tā nāk reizē ar vienaldzību. Varbūt ar vecumu, jo pasliktinās atmiņa. Bet nezinu. Diez vai! Jo sajūtu atmiņa jau nav prāta atmiņa.
Nezinu, kad tas nāk, bet vienu brīdi sajūtas pazūd. Un tu vairs nevēlies, lai būtu kā agrāk, kad bija labi, jo tu vienkārši to neatceries.
Mums ar tevi tik sen nav bijis labi...tad varbūt nevajag? Pavisam?
Tu paskaties man acīs un smejies - Jā, jā, un ar ko tad tu mani aizvietosi?!
Bet varbūt nevajag neko vietā? Varbūt tā viet, kurā tu esi, sen vairs nav tava? Un nevis tāpēc, ka tavā vietā būtu kāds cits, bet gan tāpēc ka tava vieta ir aizaugusi ar dzīvi. Rētaudi arī kaut kur ir jāliek un, ja tos vienkārši brutāli izgriež, tad tie atkal pieaug dubultā. Un tā varbūt ir vienīgā lieta, ko no pasakām mums vajadzētu mācīties...
Mums ar tevi TIK sen nav bijis labi, ka es pat neatceros kā tas ir. Varbūt tu atceries? Kā? Un kad?
Nezinu kad tas nāk, bet pēkšņi vienu dienu attopies, ka vairs neilgojies.


Ziniet es gribētu būt atkal tā, kas biju pamatskolā.
Ne cilvēku dēļ, ne notikumu dēļ. Bet es gribētu būt tā - tāda kāda biju.
Jā, bezgala naiva. Bet es ticēju. Ticēju dzīvei, cilvēkiem, pasakām. Ticēju gaišai nākotnei. Ticēju draugiem, kas nesāpina. Ticēju, ka sliktus cilvēkus pazīšu pa gabalu un spēšu izvairīties. Ticēju, ka varēšu mācīties un strādāt darbu, kas patīk. Ticēju, ka cilvēki zina, ko viņi dara. Ticēju - ja tā notiek, tātad tam tā jābūt. Ticēju, ka varu visu, ja gribu. Ticēju, ka pati esmu laba un nespētu draugus nodot. Ticēju, ka man nekad nebūs jāuztraucas par savu sirdsapziņu, ka maniem vecākiem nebūs par mani jākaunas.
Es gribu būt atkal cilvēks, kas tic!!!

Bet šovakar....pirmo reizi biju uz baletu. Skaistu. Bet es nenoticēju. Es redzēju tehniskas kļūdas, plastmasas ziedus un butaforijas, mākslotas jūtas un daļēju atdevi. Redzēju ilgas stundas deju zālē un niecīgas pusdienu porcijas, mežģītus locekļus dusmu asaras. Redzēju privātās dzīves deficītu un netīru konkurenci. Redzēju atspēlēšanu.
Bet es nenoticēju tam stāstam, ko stāstīja. Vien uz mirkli, kad aizvēru acis un ieklusījos tikai skaņās. Bet bija kauns sēdēt visu laiku acīm ciet, jo esču pirmo reizi mūžā aizgāju skatīties baleta izrādi.

Tik ļoti žēl, ka esmu zaudējusi spēju ticēt un brīnīties!!!"


---


Vienīgais, ko es varu piebilst ir tas, ka es,sasodīts,SASODĪTS, viņai piekrītu! Par visu! Varbūt ne par būšnau kā pamatskolā, es biju ne tikai naiva, bet bezgala stulba, bet tad bija labi laiki, tas gan. Vienmēr ir bijis labāk nekā tagad.
Ir kāds graujošs fakts, ka nekas nebūs tik labi cik bija tad - tālajā bērnībā un jaunībā, jo nebija ne datoru, ne telefonu, ne interneta un mēs visi izbaudījām dzīvi visā tās krāšņumā nevis tikai datora ekrāna lielumā. Žēl, ka vairāk nekad nebūs tā kā bija - bet tik ļoti pietrūkst..!!!!!!!!

Ā,un ļaudis,nevajag pierast teikt visādus izsaucienus,ka "maucība", mājās vai citur, jo citādi var netīšām to izkliegt arī kādā latviešu valodas stundā... oooops.

mauka sīkā,bļe mani viņa tikko izveda no pacietības :@
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA sučka bļe,SUČKA! :@








aaaaaaaaaaaaaaaa!! :@:@:@:@@::@
qkwleduqwleuf;qekioflrs\bs\r;lbn;lds

Tas jau vairāk nav kontrolējams.
Izskatās,ka pirms nedēļām 2-3 bija labāk.
Un tomēr,tas taču nav pēc pašas gribas.




EVERYTHING HAPPENS FOR A REASON.



Nu gribētos ticēt,bet...

6,2 milliard people in the world...
...but I still want only You.