ir jau visādi, bet vakardienas prieks bija eureka ~atzīšanās, ka pie viņa at-izdzēšanās vismaz daļēji var vainot mani. es taču tikai mazliet pačīkstēju, bet, re, ar to vismaz kādam laiciņam pietika, cerams. manuprāt, mums nevajadzētu izturēties vienaldzīgi pret tiem draudzējamajiem, kas nolemj ņemt un vairs nerakstīt. tas taču ir pret sabiedrības interesēm kopumā!
arī savu asiņu + šņabja dzeršana bija iespaidīgi, tāpat kā velnu dancināmās Sprīdīšmelodijas apgūšana uz blokflautas (bīstieties!), tomēr cilvēciskie momenti un sasniegumi tajā lauciņā paliek ārpus konkurences.