Rokoties IMDb, (pat varētu teikt - beidzot) uzdūros filmai "Faces of Death". Pamatskolas gados ar draugu videonomā ņēmām un noskatījāmies visas krieviskotā "Лики смерти" daļas, kas sastāv no inscinētām un dokumentālām nāvju un brutālu izdarību epizodēm (eksekūcijas, negadījumi, pašnāvības, dzīvu pērtiķu smadzeņu ēšana, jū neim it).

Ar laiku plus radniecīgā rotten.com papildterapiju bērnišķā interese saplaka un jutīgums notrulinājās, atstājot salkanrūgtu dīvainas pieredzes sajūtu, bet joprojām mēdzu par to iedomāties ar gandarījumu, it kā būtu laikus apgraizītas dekoratīvi emocionālas nezāles un tagad dārzu vieglāk kopt. Gribētos vien labāk saprast, kā tas iespaido empātijas attīstību (par ko it kā nesūdzos) un cik prātīgi ir ko tādu ieteikt citiem bērniem.